mans sviests

Visādas lietas
4.12.03 09:50
Vispirms par to, vai Dievs varētu būt ironisks. Teicu, ka manuprāt nē. Jo tas, kurš ar ironiju mēģina kompensēt kaut ko lāga nesaprotamu, jau ir cilvēks pats. Likteņa ironija. Ne jau liktenis ironē, bet tas, kas to likteni izbauda uz savas ādas un ne nieka nesaprot.

Pēc tam atcerējos par dāvanām, nu nē, pat vēl ne par dāvanām - par to visu kompleksu kopā. Jo nejauši, pa ausu galam dzirdēju runas par gatavošanos kolektīvai svinēšanai, gaidīšanai un kas nu tas viss ir.

Šorīt pēc ilga pārtraukuma ieslēdzu mašīnas radio. Protams, jau pēc brīža atskanēja Zsv. dziesmiņa. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, izjutu pat tādu kā grēcīgu prieku - nu kā cilvēks, kas cieties, cieties, bet tad bezmaz slepus, lai draugi un paziņas neredz, iegājis kaut kādā riebīgā ēstuvē, nu kaut kādā Lido vai makdonaldā, un nopircis veselu kaudzi tās briesmīgās pārtikas un ņem un pieēdās tik ļoti, ka kādu brīdi noteikti vairs negribesies.
5 piezīmes vieta jūsu piezīmēm

4.12.03 10:43
ķēmi nāk ārā no krūzītes

nee, D nevar buut ironisks, lai gan vinjam vieniigajam ir visas tiesiibas taadam buut. kur ir miilestiiba bez robezhaam, tur nav vietas pat ne vismazaakajai ironijas atblaazmai.
Atbildēt

4.12.03 11:02
Nu jā, es pat ne jau par mīlestību. Tas laikam bij Kirkegors, kas apcerēja ironiju kā bezspēcības pazīmi. Tas tad arī man likās noteicošais.
Atbildēt

vot taa...
4.12.03 11:38
Gribēju ierakstīt komentāru, bet anonymos pasteidzās. Dievs ir pietiekami spēcīgs, lai viņam ironija nebūtu vajadzīga.
Atbildēt

4.12.03 16:38
Njez. ir dažādas ironijas, OK, ir ironija aiz bezspēka, dusmām, neizpratnes - bet ir arī ironija kā nedaudz atšķirīgs pasaules skatījuma veids, kā savādāka metode dažādu faktu salikšanai kopā. vismaz tas, ko uztver kā "likteņa ironiju" vai "Dieva ironiju". un tādā ziņā gan - manā skatījumā - D. var būt ironisks, jo manējais D. ir pietiekami ziņkārīgs uz aizrautīgs, vai, pareizāk, viņam jau nav nekā cita ko darīt kā tikai bezgalīgi daudzos veidos vērot sevi & pasauli. arī šajā.
Atbildēt