mans sviests

21.9.08 20:31
Šorīt pamodies domāju par ledusskapī nolikto pusi liellopa filejas un atcerējos pirms kāda laika lasīto par leģendārajiem steikiem, ko taisa kaut kādā Ņujorkas pievārtē. Gaļa tiek cepta uz restēm un oglēm, bet sagriezta tikai pēc tam. Cepšana tur vēl arvien notiek ārā. Sagrieztos gabalus uz brīdi iemet izkausētā sviestā. Ēd ar maizi, taču pie šīs sektantiskās ēšanas piedien maizi neēst, bet katram gaļas gabalam līdzi iedoto riku kraut blakus uz galda grēdā. Kuram lielāka grēda, tam, protams... Lieki piebilst, ka līdz pat nesenam laikam šīs pāris vietas bija tikai un vienīgi vīru prieka lauks. Tagad laiki esot sākuši mainīties.

Tad nu, lūk, visu to atcerējies, pievakarē ķēros pie darba. Un izrādījās, ka veselas liellopa filejas cepšana uz oglēm, sagriešanu atliekot līdz brīdim, kad jau gatavs, nudien ir atkārtošanas vērta recepte. Ēdām ar rīsiem, neko blakus uz galda nekrāvām. Mērcēšanu sviestā izlaidām. Pilsētā uz plīts vai cepeškrāsnī nekas tāds nebūtu sanācis.

Tikmēr pa ozolu zīles birdināt turpināja sīļu bars, bet brīdi pirms tam tepat pie durvīm pie Dzubja bļodas bija lavījies sesks, cauna vai ūdele vai kāds cits kažokzvērs – kad šo pieķēru, viņš, tāds garens pavisam, piespiedās pie sienas un mēģināja atrast kādu caurumu, bet neko neatradis, aizšmauca gar sienu uz verandas pusi. Mugurā bija sudrabains kažokzvēra vai parastā meža zvēra parastais ziemas kažoks.