mans sviests

2.12.03 17:55
Sajūta tāda, it kā man būtu veikta atprātošana. Nē, nepatīkami nav. Pilna galva cukura vates. Eksperimenti ar cilvēkiem beigušies. Vismaz līdz nedēļas nogalei.

Braucu mašīnā. Stāvēju sastrēgumā. Blakus apstājās sudraba krāsas pežo, ne tāds kā mans, tomēr pežo, es nebaidos šī vārda. Iekšā garmatains, nu ne pārāk garmatains, tomēr garmataināks par vidējo, vīrietis runā pa mobilo. Runā un žestikulē. Un sataisa visādas sejas. Iespaids baiss. Dramatisks. Jo redzams, ka lieta nopietna. Liekas, skan lamu vārdi. Dusmas. Kaut kas operisks bez maz vai. Nemaz negribas dzirdēt, ko viņš saka. Lai gan - tam/tai tur kaut kur otrā galā jau šie žesti nav redzami. Tikai vārdi. Tad droši vien iespaids mazāks. Pēc tam iedegās gaisma, katrs aizbraucām savu ceļu. Atcerējos mammu. Viņa vienmēr, paceļot klausuli, sāk runāt tai "telefona balsī". Laikam visi. Es tāpat. Man tās ir vairākas. Visas mīļas. Atšķiras tikai tas, ko atļaujos.
0 piezīmes vieta jūsu piezīmēm