mans sviests

9.6.08 19:54
No rīta bija tāds vējš kā Tarkovska “Spogulī”; tomēr bija silts, tikai vēlāk ļoti strauji kļuva dzestrs; dzird, kā jūra krāc.

Šopavasar beidzot saliku pie kokiem tos tēva taisītos putnu būrīšus; tagad šķiet, ka pilns mežs ar visādiem jocīgiem maziem dažādās balsīs dziedošiem putniņiem. Vienudien redzēju cekulzīlīti. Šodien no zara uz zaru lidinājās un nervozi plivinājās divi tādi pavisam mazi un pelēkbrūni. Lielākā daļa būrīšu ir apdzīvoti. Starp citu, ligzda uz balkona, kur bija trīs zilganzaļas oliņas, tagad ir tukša; varbūt tomēr nebūsim izbiedējuši un paspētas izperēt, jo nekādas olu apēšanas pēdas nekur nemana.

Gāju uz šķūni pēc zāģa, man pa priekšu šķūnī iegāja zalktis; atceros, vēl nesen spriedām, ka čūskas vairs neredz.

Nozāģēju tos sausos Kaukāza plūmes zarus, arī pa ziemu nolūzušo alksni turpat blakus.

Vērojot to elektrisko odu nīdētāju darbību, kļūst neomulīgi; vakar vienu virtuvē ieštepselēju, paralizēti odi sāka birt uz galda.

Tagad ir tas brīdis, kad aptuveni uz stundu vardes dīķī apklust; nez, kas viņām tas par tādu pārtraukumu. No rīta priecājos, kā viņu zaļums kontrastē ar sūreņu sarkanajiem kātiem.