To nelielo čiekurveida izaugumu pieminētu kāda Renē darbos? :)

Mm?

7. never mind :)

Var mēģināt tajā vākā izurbt mazus caurumiņus kā metāla duršlāgā pelēkā, cietā un skatīties kā līst pa tiem ārā smagums. Un paliek traukā ne traukā spageti balti un kūpoši, kurus kā diegus sūkt un smieties vai arī zemenes tīras vēl pirms putukrējuma.

Gribas ļoti to vāku pacelt..:)

Tas māk palikt smagāks. Kā mazi bērni, kas negrib, ka viņus ceļ. Ja nu vienīgi pa caurumiņiem iespīdētu saule, taču tā jau nav redzēta kur tas laiks.

:)) It kā Tu nezinātu, ka tad, ja bērns ir palicis nepaceļami smags, atliek viņu uz mirkli atstāt savā smagumā un doties darīt kaut ko citu - krāsainu un jautru un pēc kāda laika sīkais vieglāks par vieglu klāt gan un vairs ne ceļams ne veļams, bet pats iet. :)

Turklāt saules laiks pavisam zināms - īsi pirms miglas. :) Un starp citu - kas tad vēl pa tiem caurumiem lai iespīd, ja ne saule. :) Un urbju dažādu Tev droši vien pilnas atvilknes un plaukti un cilvēki. :)

Nezinu. Urbji urbj, taču liekas, ka netrāpa īstajā vietā. Caurais zobs nesēž tajā rindā.

Varbūt Tev vāks no dimanta un Tu patiesībā pats bagātākais. :)

Zini, es Tev varētu uzdāvināt Nick Drak "Way To blue", bet labākā esot viena Jeff Bucklay dziesma Twin brother - pati skumjākā pasaulē un kuru noklausoties 17 reizes visos vākos parādās 17 prieka caurumiņi. :)

Kur Tev viņa ir?

Tā pirmā skan blakus, to otro neatradu nekur..

Tu zini, pasham kādreiz grūti, vajag, lai kāds no ārpuses tos caurumiņus izurbina.