mans sviests

20.5.08 11:06
“Rakstnieks Gotfrīds Benns savam [no Vācijas] aizbēgušajam kolēģim Klausam Mannam formulēja savu stipro paļāvību uz Hitlera režīmu šādiem vārdiem: “Tā kā es uzaugu laukos un starp mājdzīvniekiem, es zinu, kas ir dzimtā puse. Lielpilsēta, rūpniecība, intelektuālisms, visas ēnas, ko laikmets meta pār manām domām, visi gadsimta spēki, pret ko es iestājos savā rakstniecībā, – ir mirklis, kad visa šī izmocītā dzīve nogrimst un paliek tikai virsma, plašums, gadalaiki, zeme, vienkārši vārdi [..].”
[..]
Hamsuna izcilais stāvoklis Vācijā bija pamatojams lielā mērā ar faktu, ka viņš iekļāvās spēcīgā vācu tradīcijā, kas aizsākās ar jaunromantiķiem. Viss tā sauktais modernās pasaules progress pārstāvēja tikai pagrimumu, cilvēka dvēsele deģenerējās, visu lietu dabiskā kārtība izjuka. Vairākas vācu rakstnieku paaudzes bija brīdinājušas no attīstības.
[..]
Kad Hitlera partija kļuva lielākā Reihstāgā, [Karls fon] Oseckis pirms nacistu varas pārņemšanas rakstīja: “Nacionālsociālistiskā partija beidzot dāvājusi 15 miljoniem vāciešu partiju, pēc kuras viņi vienmēr ilgojušies Vācu pilsonība simt gadu pati pret sevi nav bijusi tik godīga kā nedaudzajos gados, kamēr izauga nacionālsociālistiskā partija. Vairs nav nekāda intelektuāla lakojuma, nekādu garīgu ambīciju, nekādas akadēmiskas fasādes kā brīvdomīgajā laikā pirms gadu desmitiem. Ekonomiskais sabrukums ir izvilcis dienasgaismā pilsonisko slāņu iekšējo nežēlību, rupjo naidīgumu pret kultūru, brutālo varaskāri – visas īpašības, ko agrāk centās slēpt vai kas tika atstātas privātajai dzīvei.””
KOLLŪENS, Ingars Šletens. “Knuts Hamsuns : Dzīve, daiļrade un laiks”. No norvēģu valodas tulk. Dace Deniņa. Rīga : Atēna, 2008