mans sviests

31.10.07 15:19
Mans apsvērums par iešanu/neiešanu uz Doma laukuma mītiņu sestdien, 3. novembrī ir tāds pavisam prozaisks - ar to saprotot pamatojumu, izmantojot līdzību vai stāstiņu.

Kad pirms pāris nedēļām bijām Liepājā, pievakarē aizgājām uz kino, uz filmu "Zvaigžņu putekļi", bet ne jau par filmu ir līdzība. Zāle bija diezgan pilna, kad visi jau gandrīz bija sanākuši, atnāca pāris vietējo pamatīgā pālī (PP), lai gan tam vienam pat šāds apzīmējums šķiet nedaudz par mērenu. Apsēdās mums blakus, tajā pusē, kur sēdēja puika. Un tas PP sāka šim gāzties virsū un visādi citādi aizņemt pārāk daudz vietas sev apkārt. Savukārt vienu rindu uz priekšu, tieši zem PP un viņa biedra apsēdās cits vietējais, kura galvenā pazīme bija viņa īpašumā nonākusi meitene ar lielu spīguli nabā. Kad nodzisa gaisma un PP ņemšanās nerimās, samainījāmies ar puiku vietām, un tā nu es nonācu PP noklājuma zonā. Filma viņu īpaši neinteresēja, taču visu laiku bija jāburkšķ kaut kas un jāņemas. Aizrādījums "prikruķiķ fiķiļok" viņu samulsināja vien uz brīdi, jo viņš atrada jaunu izklaidi - sāka celt kājas uz abu priekšā sēdošo pleciem un galvām. Viņi tikai sašutuši pagrozījās, īsti neizdvesa ne skaņas un visbeidzot pārsēdās tās pašas rindas galā.

Tad nu, lūk. Man šķiet, ka "tauta", ja vien var atļauties šādu vispārinājumu, uzvedas tieši tāpat kā tas džeks, kuram ir pleķaini balināti džinsi, mucai līdzīgs torss, piegulošs džemperīt's un meitene ar spīduli plikajā nabā, un izliekas, ka jūtas labi pat tad, ja kāds no aizmugures rindas liek uz galvas kājas.
Runa nebūt nav par vienu vai otru partiju, šo vai citu valdību, bet par nu jau vēsturisku tendenci, kuru, piemēram, iemieso arī Sandra Kalniete no opozīcijas. Lai gan viņa droši vien ļoti labprāt dzirdētu vaļsirdīgu Krievijas atvainošanos par Latvijai un latviešiem nodarītajām pārestībām, viņa pati tā arī nav uzskatījusi par vajadzīgu publiski apspriest to, ka Latvijas iesaistīšanās Irākas karā laikā, kad viņa vēl bija ārlietu ministre, varbūt arī bija stratēģiski aprēķināts gājiens, taču citādi - tāpat kā tas karš kopumā - pilnīga izgāšanās. Sava veikuma apspriešana, savu kļūdu vai maldu atzīšana Latvijas politiķiem nerūp, jo laikam jau šķiet, ka tādējādi viņi varētu izrādīties vāji. Un vienīgais veids, kā apliecināt savu stiprumu, ir nelikties par apkārt notiekošo ne zinis (kas, kā noprotu, nau jau ir arī viens no vērā ņemamākajiem argumentiem pret jebkādu piketu, demonstrāciju un mītiņu rīkošanu - proti, ka "normālā valstī" jau "visiem tāpat viss ir vienalga", "nekas tāpat nemainās", un tātad arī Latvijā vajadzētu būt tāpat).