mans sviests

7.9.07 23:51
Ejot uz to filmu, mūs vismaz divreiz gandrīz sabrauca. Neglābjams optimists priecātos kaut vai par šo "gandrīz"; bet man, domājot par tām mašīnām, kas, ātrumu nesamazinot un uz gājējiem neskatoties griežas līkumos, optimisms nepavisam nav prātā. Un arī Haralda Burkovska, kuru Tīrons rakstā par Veņečku ir izmantojis kā dzīvu uzskates līdzekli, nemaz nav žēl. Noteicošais vienmēr ir haoss - neatkarīgi no valsts iekārtas vai ekonomiskās sistēmas - un jebkurš mēģinājums uzturēt kārtību kaut vai pašā tuvākajā apkārtnē prasa nemitīgu piepūli. Viens mirklīgs atslābums, un tu pats esi tajā iekšā, kaut gan pašam vēl vienmēr šķiet, ka kusties. Atliek divas iespējas - visu laiku kārpīties, vai vienkārši sastingt un kļūt pat svēto. Bet vidusceļš ir, atvainojos, Latvijas lauku sēta 20. gadsimta otrajā pusē - kosmoss, kuru raksturo nepļautā zālē ieauguši sarūsējuši dzelži, iebrukuši jumti un pa logu izmesti sadzīves atkritumi.