- 7.9.07 23:51
- Ejot uz to filmu, mūs vismaz divreiz gandrīz sabrauca. Neglābjams optimists priecātos kaut vai par šo "gandrīz"; bet man, domājot par tām mašīnām, kas, ātrumu nesamazinot un uz gājējiem neskatoties griežas līkumos, optimisms nepavisam nav prātā. Un arī Haralda Burkovska, kuru Tīrons rakstā par Veņečku ir izmantojis kā dzīvu uzskates līdzekli, nemaz nav žēl. Noteicošais vienmēr ir haoss - neatkarīgi no valsts iekārtas vai ekonomiskās sistēmas - un jebkurš mēģinājums uzturēt kārtību kaut vai pašā tuvākajā apkārtnē prasa nemitīgu piepūli. Viens mirklīgs atslābums, un tu pats esi tajā iekšā, kaut gan pašam vēl vienmēr šķiet, ka kusties. Atliek divas iespējas - visu laiku kārpīties, vai vienkārši sastingt un kļūt pat svēto. Bet vidusceļš ir, atvainojos, Latvijas lauku sēta 20. gadsimta otrajā pusē - kosmoss, kuru raksturo nepļautā zālē ieauguši sarūsējuši dzelži, iebrukuši jumti un pa logu izmesti sadzīves atkritumi.
- 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 8.9.07 03:07
-
ai, pārspīlējums kaut kāds!
pirmkārt - mani gandrīz sabaruca, ne tevi!
otrkārt - nav taisnīgi izmantot vienu reālu personu Haraldu Burkovski, lai raksturotu desmitiem tūkstošu citu personu radīto haosu un izplatīto muļķību, banalitāti un bezkuļturščinu.
treškrāt - tu krietni pārspīlē, un to par vidusceļu es, atvainojos, vispār nesapratu - ir taču pilsētas kulturālas, kuras nebūt nelīdzinās lauku sētām, un tāpēc -
ceturtkārt - kaut kā vienkāršāk un ne tik saspringti vajag rakstīt. man tāds ieteikums - pirms publicēšanas pats izlasi savu tekstu skaļi:) - Atbildēt