mans sviests

5.9.07 23:24
Jocīgi, bet tas, ka "dzejnieka radītais (ja vien mēs to klusiņām lasām no papīra vai monitora) top tieši tajā brīdī un top mūsu apziņā, šādi veidojot realitāti no tām domām un sajūtām, kas jau ir bijušas mūsos pirms tam" (skat te) man nebūt nešķiet svarīgākais (vai raksturojošākais), ko varētu pateikt par dzeju. Man vienmēr šķitis, ka šādi, paša spēkiem, bet ar cita palīgu, darbojas itin viss izlasītais - neatkarīgi no tā, vai tā ir dzeja, vai proza - un tas ir laikam vienīgais nosacījums, lai par izlasīto kāds varetu teikt, ka tas ir, piemēram "labs". Dzejai daudz tuvākas tad jau ir nevis "domas un sajūtas, kas jau ir bijušas mūsos pirms tam", bet gan domas un sajūtas, kas būtu varējušas, bet, sasodīts, nez kāpēc nav bijušas mūsos pirms tam.