mans sviests

18.6.07 23:37
Ir tāds viens brīdis, kad pļaujot zāli es saprotu (un tas nav pirmo gadu), ka ir jānovelk krekls (man nudien nepiemīt vēlme atkailināties kaut vai pagalam noslēgtā vidē) un ka ir jānomet sandales, kas jau labu laiku tracinājušas ar mitriem sapļautās zāles kunkuļiem, kas spiedušies starp pēdu un sandales zoli. Protams, rezultātā ir saules apsvilināta un Kaukāza plūmes zaru nobrāzta mugura, un nātru, ušņu, nopļautu krūmu un visādu citādu mošķu sadurstītas un sagrazītas un satulznotas pēdas, kas vannā lieliski sūrst. Bet par to visu man ir prieks, tieši tik liels prieks, ka man nav ne mazāko šaubu - būt cilvēkam nebūt nenozīmē izvēlēties vieglāko ceļu (pat ja tas nozīmētu gumijas zābakus). Un būt laimīgam nebūt nenozīmē to, ka tas ir viegli.