mans sviests

23.4.07 22:02
es zinu, es esmu švaks, vārgs un vājš, un tā nu ir taisnība, ja man mūsdienās iznāktu kauties, droši vien jau pašā pirmajā piegājienā man būtu izsisti jau tā štruntīgie zobi, kas paši birst laukā, vai sasistas brilles, un tad tad pa miglu izsisti tie nelaimīgi zobi un viss pārējais, tomēr manī vēl arvien kopš skolas un bērnības laika ir dzīva pārliecība, ka neviens mani neaizstāvēs, neviens mani neglābs, izņemot mani pašu. Ja es nespirināšos un nemēģināšu lielajam stiprajam Vītolam iesist pa degunu, viņš iesitīs man, un štrunts par to noplēsto skolas formas žaketes piedurkni, un sāpes jau arī tādā brīdī nemaz nejūt. Jo manā vietā neviens to nedarīs. Nu tādā nozīmē, ka manu dzīvi būs jādzīvo vien man pašam. Un mani vecāki nomirs miegā, un tāpēc es klausījos viņu elpā, un naktīs man bija tik ļoti bail.