mans sviests

3.3.07 10:17
Būtu nekrietni melots, ja mēģinātu kaut vai sev pašam iestāstīt, ka esmu vāgnerists un līdz ar to man ir kāda sajēga, par ko gan, piemēram, ir Vāgnera opera "Valkīra". Nē, nu protams, tur visa tā ziemeļnieku dievu ņemšanās, brāļa precēšanās ar māsu un tiri piri. Un Valkīru parādīšanās zirgos trešā cēliena sākumā, ar kuru amerikāņi Kopolas "Mūsdienu apokalipsē" biedēja vjetnamiešus. Tas, ka libretus Vāgners rakstījis pats, šo saprašanu nekādi neatvieglo. Kā teica kāds garāmejošs klausītājs, "sižets ir smags", un, ja vien par operu ko tādu drīkst teikt, tas ir visai precīzi. Un tomēr tas neko nepadara vienkāršāku. Drīzāk jau otrādi. Citkārt šādos gadījumos ir iespējams atsvešināties no "literatūras", klausīties mūziku vien, un šādi nozagto laiku pēcāk nebūt nenožēlot. Taču šeit, lai kāds tas viss arī izskatītos un ko nozīmētu, laikam jau Vāgnera paša vainas dēļ tu esi spiests sekot līdzi, neatrauties. Un tikai retos mirkļos, uvertīras laikā brīdi pirms priekškara atvēršanās, īsos acumirkļos, kad solisti sastingst un beidzot neko nemēģina darīt, līdz apziņai nonāca... es nezinu, kas nonāca, bet katrā ziņā tas ir tieši tas, ko parasti esmu uzskatījis par svarīgu, klausoties mūziku. Rezultātā, kad izrāde beigusies, tu vispār nesaproti, kur un kāpēc šo laiku esi pavadījis. Varbūt mirušo valstībā, jo virs skatuves bija rakstīts "Willkommen im Tod!" Vai varbūt tāda mirušo valstība ir visa opera (es domāju gan ēku, gan žanru?), jo kāpēc gan tie dievi bija saģērbti tādos kā vakartērpos un izskatījās pēc mums priekšā sēdošajiem vakara viesiem? (bet tā jau ir patvaļai līdzīga interpretācija) Necik palīdzīgs nebija arī iestudējums, līdz ar to radās aizdomas, ka tā autoriem šīs skaidrības nav bijis ne par matu vairāk. Tikai izdomāt vēl kādu fišku - piemēram, ar pistongu plaukšķi imitētu strāvas uzliesmojumu brīdī, kad Zigmunds no elektrības sadales skapja (!) izrauj tur paslēpto burvju zobenu Notungu.