- 4.11.03 09:11
- Labāk jau nu lai tas sapnis būtu bijis pa īstam, bet tas pa īstam sapnī. Lai gan nekad jau nevar zināt.
Pa īstam: saruna, kurai nebija iespējams saskatīt ne galu, ne malu. Par mērķiem un līdzekļiem, par to, kas patīk, un to, ko jāpacieš, par to, kas ir svarīgāk, par to, vai nepieciešams gūt prieku un kāpēc cilvēki nodarbojas ar to, kas pašiem ne vien nenes ne mazāko prieku, bet pat izteikti garlaiko, tātad arī par šo.
Sapnī: gulēju zem plānas pelēkas segas, liekas, tas notika kaut kādā lielveikalā, es gulēju uz grīdas, visapkārt valdīja krēsla, preces un iepirkumu ratiņus varēja saskatīt ar grūtībām, un viņa, es nemaz nebrīnījos, ka viņa tur parādās, pastiepa roku - nu apmēram tā kā tai pazīstamajā griestu gleznojumā Vecās Derības Dievs, mūsu pirksti saskārās, tikai nevajag pārprast, viņa nav nekāds Dievs, tātad mūsu pirksti saskārās, vispirms viens, pēc tam vairāki, līdz beidzot plaukstas sāķējās - tā cieši, pirksts starp pirkstu. Jā.
Pa īstam, bet varbūt sapnī: mana meitene miegā runāja nesaprotamā valodā un skaļi smējās. - 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 4.11.03 09:33
-
paldies Tev par šo ierakstu :)
Tikai kā lai tiek vaļā no bailēm atsacīties no tā, kas darīts tik ilgi, kurā šis tas izdarīts un ssniegts, bet kas šobrīd ar katru mirkli kļūst nesvarīgāks. - Atbildēt
- 4.11.03 16:55
-
Nezinu, ko tu domāji ar meiteni, bet ja meitu - man bija reiz drusku citāds gadījums. Es gulēju nomodā, viņa, vēl maza, gulēja aizmigusi, un man, nomodā guļot, viena populāra dziesma pa galvu maisījās, tu zini, kā tas ir, kad tu galvā dziedi un dziedi, vienu to pašu. Un te pēkšņi aizmigusī meitene, miegā, balsī, iedziedājās to pašu dziesmu, pat tajā pašā pantā, tajā pašā notī... man pat bailes uznāca. Un reizē tāda brīnumaina slaimes sajūta, jo es, protams, to netulkoju kā sgadīšanos, bet kā ciešu, neredzamu saiti, kas mūs vieno.
- Atbildēt