mans sviests

31.7.06 19:04
Svens Birkerts tai pašā grāmatā (My Blye Sky Trades) raksta, ka vecums no 12 līdz 15 gadiem varētu būt vismazāk pētītā un aprakstītā teritorija Amerikas vīrieša dzīvē. Man šķiet, ka ar Ameriku tam īsti nav nekādas saistības. Tāpat nav ar to viņa grāmatas pamatstāstu (vienu no) - par viņa izmisīgajiem pūliņiem nebūt latvietim, bet īstam amerikānim.

Es atcerējos, kā vecākiem par šausmām ar smilšpapīru izdeldēju savām jaunajām, pirmajām īstajām, tikko no zviedrijas atvestajām džinsām ceļgalus.
Es atcerējos to ārkārtīgo svarīgumu, ar kādu notika iešana vienam pie otra uz mājām, pagrozīšanās draugu istabā, un tad kopīga un steidzīga aiziešana, neatbildot uz mātes jautājumiem - cikos būsi atpakaļ un uz kurieni jūs tā sataisījušies.
Es atcerējos atklājuma sajūtu un pārsteigumu, kad izrādījās, ka alus nemaz nav kaut kas tik briesmīgs un neiedzerams, un tieši tāpat - arī šņabis. Pirms doties uz drauga dzimšanas dienu, es brīdī, kad vecāki bija kaut kur izgājuši, bāriņā (tolaik daudziem mājās bija bāriņi, nez, vai tagad arī ir?) sameklēju īsto pudeli, ielēju tējkarotē dažus pilienus un pagaršoju. Likās - nekas sevišķs. Un tā nu aizgāju ciemos un vienā mierā tik dzēru un dzēru, un televizorā atkal un atkal bija jāskatās Smells Like Teen Spirit klips, un kāds ikreiz, kad atskanēja pirmie akordi, kliedza: "Spermas ezers!", man pašam likās, ka esmu tik pieaudzis un svarīgs. Līdz pamodos, un viss izrādījās krietni vien sarežģītāk.