mans sviests

22.10.03 09:42
Skolā nekas nebija mainījies. Pats bēdīgākais, ka tā tika slēgta daudzus gadus pēc tam, kad tur vairs nemācījos. Tagad stāv pamesta un tukša, izdauzītiem logiem. Pagājušajā nedēļā kāds bija mēģinājis otrajā stāvā (iepretim kādreizējai pionieru istabai) kurt uguni, bet ugunsdzēsēji nodzēsuši. Visur norauti elektrības vadi, sasistas dienasgaismas spuldzes. Bet citādi - viss savās vietās. Sporta zālē nošķiebies klukn tas bēdīgā paskata āzis, pār kuru ilgu laiku nemācēju kā nākas pārlēkt, arī tā finiera atspere ar gumijas virsu. Viss tāds mazdrusciņ apskretis, tomēr tāds pats. Tur meiteņu tualete, tur - zēnu. Pat dzeramā ūdens krāns brūnā skapītī pie sienas vēl arvien turpat. Zvana vietā pie sienas tumšs nospiedums. Numurētie maiņas apavu plauktiņi garderobē. Kaut kādu ķimikāliju smaka ķīmijas kabinetā un pie sienas piesliets dēlis, kura apakšā vēl redzami pielīmēti špikeri. Visur pa grīdu mētājas plakāti ar pamācībām, kā uzbūvēt ķīmiskās aizsardzības/atomkara patvertni. Un ķīmisko reakciju tabulas. No sienām lobās krāsa, un zem plaisiņām, plēksnēm, es redzu to, to pašu krāsu, kuru patiesībā negribētos redzēt nekad, tomēr tagad tā uzvējo skumjas.