mans sviests

11.7.06 17:56
No ābeles bira mazi sačokurujušies ābolīši. Kaut kur lapotnē paslēpies, čiepstēja putns. Pa pļavu kā tādā latviešu kinofilmā, vēstot par varoņu dvēselēs bangojošām jūtām, skraidīja lieli suņi. Dūca kamenes un lidmašīna augstu gaisā. Zirga pakavu klaboņa uz bruģa. Plīstošu stiklu šķinda. Nespēju saprast, kāpēc es tur sežu zem tās ābeles ar pēdām saulē. Atkal stiklu šķinda - tāds pamatīgs troksnis, it kā zemē tiktu nomestas pāris kastes ar tukšām pudelēm.

Mēģināju lasīt Džona Faulza dienasgrāmatas:

«Jautājums par stila intimitāti — objektīvists vienmēr raksta potenciālajam lasītājam, kas nav viņš pats; viņš ne mirkli nepaliek pat daļējā vienatnē viens un chez soi, nekad nenonāk līdz pašiem lietu pamatiem, jo stils nosaka viņa izteiksmi. Subjektīvists raksta tikai sev, egoistiski lietotojot tādu izteiksmes formu, kas, kā viņam šķiet, vislabāk ļauj izteikt viņa uzskatus. Visa daiļrade iedalāma šajos divos novirzienos, kas, ļoti novienkāršojot, atbilst klasiskajam un romantiskajam virzienam. Šādi būtu interesanti aplūkot visu memuāru un dienasgrāmatu literatūru. Vai varētu būt, ka izcilākajos paraugos abi virzieni apvienoti?»

Vai arī tā:
«29.decembrī
Juceklīgi Ziemassvētki ar daudziem sīkiem satraukumiem un ķibelēm. Mazu bērnu nepatīkamā klātbūtne. Pieaugušo mulķība. Neiespējamība sarunāties, ja nu vienīgi par ikdienišķo. Visi drusku tā kā mulst, kā jūtas neērti par manu klārbūtni. Es vēlos, lai viņi mani uztver tādu, kāds esmu, bet ik niecīgākais mēģinājums šajā virzienā izraisa jaunu samulsumu.»

Neko daudz vairāk neizlasīju.