mans sviests

12.10.03 19:09
Nu tā. Zilā siena ir nokrāsota. Zila. Vēl zilāka nekā debesis šodien. Brīžos, kad nelīst tas jocīgais lietus. Lietus, kuru, šķiet, kāds ar saujām vai spaiņiem sviež te pret vienu, te otru jumta slīpni. Tā ka skārds dārd. Istaba ir zila. Tik zila, it kā tajā dzīvotu Zevs, teiktu tas aizkustinoši nīkulīgais tips filmā Kailais, atceries? Tik zila, ka gribas lietot vārdu dramatisch - nu gluži kā Sodumam, lasot tos latviešu literāros procesus. Un skapis ir nolikts vietā. Dievinu veco laiku skapjus, kurus var no vienas vietas uz otru pārnest, izjaukt un salikt viens pats. Un tas viss kopā turas ar tādiem četriem koka ķīlīšiem. Tadus skapjus varētu glabāt KinderSurprise olās. Arī tur tās mantiņas tik veikli savāžas. Reizēm. Tikai nav no koka. Vienubrīd ienāca prātā, ka tas, kurš to visu dara - krāso zilu, saliek skapi, - neesmu es. Jo ne mirkli neienāca prātā tas. Tas. Tāda bija mana dzīve. Šodien.