Es esmu redzējusi. Naktī, istabas stūrī, pie griestiem. Maziņš bija, fluorescējošs. Bez sejas.

Pulkstenī kaut kas noklaudzēja un pie manis atnāca vēstneši. Ne jau uzreiz es sapratu, ka pie manis vēstneši ieradušies. Sākumā es nodomāju, ka pulkstenis sabojājies. Bet tad ieraudzīju, ka pulkstenis turpina iet un visticamāk pat, ka laiku pareizi rāda. Tad es nolēmu, ka istabā ir caurvējš. Un pēkšņi sāku brīnīties - kas tā par parādību, kurai gan pulksteņa nepareiza gaita, gan caurvējš, var kalpot par cēloni? Domājot par to, es sēdēju uz krēsla netālu no dīvāna un skatījos uz pulksteni. Minūšu rādītājs stāvēja uz deviņi, bet stundu ap četriem, tātad bija bez ceturkšņa četri. Zem pulksteņa karājās noplēšamais kalendārs un tā lapiņas plivinājās tā it kā istabā pūstu stiprs vējš. Sirds mana sitās un es baidījos pazaudēt samaņu. "Ir jāiedzer ūdens", - es teicu. Man blakus uz galdiņa stāvēja krūka ar ūdeni. Es pastiepu roku un paņēmu šo krūku. "Ūdens var palīdzēt", - teicu es un sāku skatīties uz ūdeni. Tad arī sapratu, ka pie manis atnākuši vēstneši, bet es nevaru tos atšķirt no ūdens. Es baidījos dzert šo ūdeni, tādēļ, ka kļūdas dēļ, varēju iedzert vēstnešus. Ko tas nozīmē? Neko tas nenozīmē. Iedzert var tikai šķidrumu.. Bet vēstneši ir šķidrums? Tātad varu iedzert ūdeni it nemaz nebaidoties. Bet es nevarēju atrast ūdeni. Es staigāju pa istabu un meklēju to. Es pamēģināju iebāzt mutē siksniņu, bet tā nebija ūdens. Es iebāzu mutē kalendāru - arī tas nav ūdens. Es nospļāvos par ūdeni un sāku meklēt vēstnešus. Bet kā lai tos atrod? Kam tie līdzinās? Es atcerējos, ka nevarēju atšķirt tos no ūdens, tātad viņi ir līdzīgi ūdenim. Bet kam ir līdzīgs ūdens? Es stāvēju un domāju. Nezinu, cik ilgi stāvēju un domāju, bet tad pēkšņi notrīsēju. "Lūk, ūdens!" - sev teicu. Bet tas nebija ūdens, man vienkārši sāka auss niezēt . Sāku vandīties zem skāpja un zem gultas, jo domāju vismaz tur atrast ūdeni vai vēstnešus. Tomēr zem skāpja starp putekļiem atradu vien suņa caurgrauztu bumbiņu, bet zem gultas kaut kādas stikla lauskas. Zem krēsla pamanīju nenoēstu kotleti. Es notiesāju to un man kļuva vieglāk. Vējš jau gandrīz vairs nepūta, bet pulkstenis mierīgi tikšķēja, rādot pareizo laiku: bez ceturkšņa deviņi. "Nu, tātad vēstneši jau aizgājuši", - teicu sev un sāku pārģērbties, lai ciemos dotos.