mans sviests

24.5.06 22:41
Savus vecākus es reizēm ienīdu. Un tai pat laikā man bija bail, ka viņi varētu nomirt. Piemēram, toreiz, kad biju pilnīgi pārliecināts, ka tēvs mirst. Es atceros, ka raudādams skrēju cauri tiem dārziņiem pie mammas uz darbu, mammai bija dienas maiņa, viņai vakarā bija jānāk mājās, līdz viņas darbam nemaz netiku, viņa jau nāca gar sporta laukumu, un tanī brīdī es pēkšņi sakautrējos, izlikos, ka nemaz neesmu raudājis un nemaz neesmu skrējis, nācu ar mammu it kā mierīgi mājās, bet visu laiku domāju - a ja nu tēvs patiesi mirst. Bet nemira jau, bija kā parasti.