mans sviests

24.5.06 21:25
Bet Frosjas tante, kamēr viņai vēl nebija vēzis, strādāja Sēnītē par konditori un cepa pašus garšīgākos kliņģerus. Viņai tos tad mēdza pasūtīt. Viņa bija cēlusies no vecticībniekiem, viņas mamma dzīvoja šosejas otrā pusē un staigāja līka līka, ar spieķīti, tik līku tanti nekad vēl nebiju redzējis. Frosjas vīrs bija Saulīte, nē, viņu tā nesauca, viņu tā sauca tikai Frosja pati – viņa teica: nu, nez, kur gan mana Saulīte atkal palikusi. Saulīte dzēra pa īstam, tā pa riktīgam, lai gan iesākumā skaitījās šoferis.
Frosjas tantei dārzā auga milzīgi rabarberi, mēs arī no viņas ņēmām, jo nevienam tik milzīgas rabarberu audzes nebija. Turpat blakus, otrpus ceriņkrūmiem bija korinšu krūms – tās mēs ar kaimiņu puiku noēdām rūpīgi, putniem nekas daudz nepalika. Krūms bija gandrīz pie paša Gramofona loga, bet viņš neko nekad neteica. Gramofons man patika, viņš atgādināja Edgaru Liepiņu – gan tādā vecumā, kādu Liepiņš nekad nesasniedza. Bailīgāk bija no otra loga, kur dzīvoja Lillis ar savu dēlu Ilmāriņu un savu piedzīvotāju Solīdo cilvēku. “Viņš ir dikti solīds cilvēks, nupat no cietuma,” Lillis bija stāstījis Frosjas tantei. Ilmāriņš arī parasti bija vai nu no, vai uz cietumu.