mans sviests

1.5.06 17:48
Lai ko es domātu par Martina Eimisa jaunāko laiku daiļradi (viņš ir krietni vien interesantāks par saviem darbiem), stāstā Muhameda Attas pēdējās dienas viņš tomēr pamanās uzdot kādu ārkārtīgi nepatīkamu jautājumu. Proti, vai ātra un pēkšņa nāve ir labāka par lēnu un pakāpenisku. Un kā gan to iespējams zināt. Par to esmu ik pa laikam iedomājies. Kaut gan ir puslīdz skaidrs priekšstats, ko nozīmē ilgstošas sāpes un fiziskas mocības, par to, ko nozīmē, piemēram, galvas nociršana, lodes izskriešana cauri smadzenēm vai "momentāna" sadegšana, nekāda priekšstata nevar būt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka laiks pats relatīvs; tāpat kā sajūta, kas tas ir garš vai īss. Līdz ar to nav ne mazākās garantijas, ka "pēkšņā" nāve arī mūsu apziņā būs tikai kā īss, dažu sekundes simtdaļu garš uzplaiksnījums. Tikpat labi tā var izrādīties mūžība. Un ko tad?