mans sviests

Analize this
8.10.03 09:08
Tad nu tā. Braucu uz darbu. Mašīnā, cik nu skaļi vien var, skan Patijas Smitas Pissing In a River. Tāds parasts, pēc trūdiem smaržojošs rīts. Brīdī, kad sākas ģitāras solo, atceros to , ko neesmu spējis atcerēties visu rītu, proti - sapni. Nepatīkami saturīgu sapni, kādus neesmu redzējis vēl senāk. Vārdu sakot, tas notika Pēterburgā. Lai gan iespējams, ka man tagad tā tikai liekas. Uz dīvainas terases kafejnīcas. Bez kafejnīcas tur bija daudz daudz ļaužu un arī vēl baseins. Neraugot to, ka lejā (terase ir tādā kā pakalna galā) ir ne ta ezers, ne ta jūra vai upe. Skan dzīvā mūzika. Un maza auguma vīriņš, nedaudz līdzīgs Gerkenam, dzied šito (savu mūžu neesmu dzirdējis, ka to dziedātu vīrietis). Tad nu lūk. Uzdzīve sit augstu vilni, drūzmā redzu teju vai visus paziņas, kādreiz paziņas vai darba kolēģus. Daži no tiem ar visām drēbēm peras pa baseinu (ievēroju, ka pāris ģērbušies akurāt kā vakar, ar visiem lietussargiem komplektā). Tā nu vakars rit savu gaitu, līdz pāri terases malai (tai nav margu, bet to laikam neviens nav ievērojis) upē, ezerā, jūrā ieripo mazs bērns. Liekas, esmu vienīgais, kas to pamana. Sīkus burbulīšus, kas ceļas augšup no dziļuma, pēc mirkļa burbulīši vairs neceļas. Vienlaikus apzinos, ka neesmu nedz peldētājs, nedz nirējs, tāpēc mēģinu saukt kādu palīgā. Kā jau parasti, paiet diezgan ilgs laiks kamēr kāds uzrodas. Ilgi ģērbjas nost, noģērbies vēl labu brīdi uz terases malas veic elpošanas vingrinājumus un iesildās, bet pakaļ nelec. Tikmēr pamanu, ka ūdens ir tik dzidrs, ka var redzēt līdz pat apakšai. It kā uzspīd saule. Un es redzu, ka bērns sēž upes, jūras, ezera dibenā, ar rokām apķēris ceļgalus, noliektu galvu. Iespējams, šajā vietā pamodos.