mans sviests

1.10.03 10:03
«Tas, kas mani viņā visvairāk saistīja, kad satiku viņu un iemīlējos, bija tieši citādība, svešādība, un vistrakākais, reiz jau man bija gadījies šādi aizrauties ar svešādību — runa, protams, ir par manu sievu —, turklāt ar gaužām bēdīgu iznākumu, bet tas mani neatturēja, tā ka varētu likties — ja pārceltos uz Āfriku vai Āziju, vai Krieviju, vai Ziemeļpolu, vai Dienvidpolu, tas ir, ja man pietiktu enerģijas vai drosmes, vai optimisma, lai vazātos apkārt pa pasauli, kā daži indivīdi to spēj, es droši vien atkal un atkal kristu par upuri svešādībai un mani ikreiz no jauna paverdzinātu citāda acu, lūpu un deguna forma, citāda balss saišu vibrācija, citāds skatiens, gaita un valoda, jo liekas ticami, ka tikai un vienīgi svešādība ir tā, kas liek man izjust iemīlēšanās trīsas, zaudēt galvu, nonākt pielūgsmei līdzīgā stāvoklī… lai gan protams, es lieliski zinu, ka vairs nekad mūžā neiemīlēšos.» (Turpat, 26-27)
0 piezīmes vieta jūsu piezīmēm