mans sviests

A es
19.8.05 13:50
Gar stadionu iet bij visai bailīgi, nu tā, ka nevienu cilvēku neredz, tomēr sajūta nelaba, jo liekas, ka tūliņ tūliņ kāds parādīsies, un tas kāds gribēs kaut ko. Pie sporta pils krūmos smējās un runāja, bet laukā nenāca. Tālāk jau mani panāca tramvajs, biju drošībā.
Bet atpakaļ braucu pa citu ielu, ar trolejbusu. Ilgi nenāca. Pie pieturas drūzmējās šādi tādi. Viens, piemēram, visulaik raudzījās tālumā un plati smaidīja. Gandrīz uz smieklu robežas. Tomēr neko tādu es tur nemanīju. Trolejbuss nenāca. Trīs puiši un viena meitene melnās drēbēs, melniem matiem un vēl visu ko melnu turpat līdzās runāja par zombijiem. Uztvēru pāris teikumus. Viņi tur ņem un močī tos zombijus visu laiku. Brauc, piemēram, tādā baigā mašīnā un močī. A paši dzīvo tādā bagātnieku rajonā. Un močī tos zombijus.
Mīlas pāris viens arī gaidīja. Vīriņš ūsains un izdarīgs. Gribēja nostopēt maršrutnieku, neizdevās.
Vēl pamanīju trijotni, kas apņēmīgi iestūrēja kazino. Divi kalsni jaunekļi, tādi bērni gandrīz, un korpulenta kundzīte tādā tērpā, kas visur par īsu, visur asimetrisks un visur spīdīgā leoparda ādas krāsā.
Tad nāca tumši zils taksis, to gan ūsainajam kundziņam izdevās apturēt. Tai pat brīdī nāca arī ilgi gaidītais trolejbuss, bet viņš vairs negrasījās nodomus mainīt. Atvēra durtiņas, iesēdināja dāmu, viņa žestos un kustībās bija jaušams spīts un šiverība.