mans sviests

8.9.03 11:07
Visvairāk man patīk, kad neko nesaku. Varētu teikt, bet nē, klusēju. Un ne jau tāpēc, ka tajā brīdī manā galvā notiktu kaut kāda aktīva domu dzīve vai garīgs darbs, jo par tādām lietām ir dzirdēts. Tādas esot sastopamas. Taisnību sakot, tie ir brīži, kad galvā ir kaut kāds, hm, ķīselis, cukura vate. Un maza drusciņa vienkāršu dziņu. Pieņemsim, man līdzās sēž sieviete. Nav jau tā, ka man no viņas kaut ko vajadzētu. Ne nu vajag, ne nu kā. Un pat ja vajadzētu, bet lai nu paliek. Visādas domas jau prātā ienāk. Vai arī, pieņemsim, vīrietis. Nu es taču uzreiz redzu, ka viņš ir tāds vai šitāds, ka viņam, nu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, bet patiesībā arī tas nav tik svarīgi. Ja pateiktu, varētu viņu vienā mirklī vai nu pazemot vai apbēdināt vai pat saniknot. Tomēr nē. Jo neesmu jau neko pateicis tai sievietei. Tad kāda gan jēga ķēpāties ar vīrieti?