mans sviests

1.9.03 10:34
Tā nu sanāca, ka mājās braucām kopā. Viņa sēdēja līdzās un grauza ābolu, bija vēls, atkal lija, luksoforos iedegtas mirgojošās dzeltenās gaismas. Centos neskatīties, jo baiļojos iebraukt upē vai ietriekties stabā. Pārsvarā runāja viņa. Arī runājot varētu zust uzmanība, varētu notikt kas nelāgs, tāpēc klusēju. Gluži kā par spīti disku spēlētājs, uzlikts uz "shuffle", nošņirkstināja zobus un sāka spēlēt Je t'aime... moi non plus. Situācijai vēl nepiemērotāku skaņdarbu izraudzīties būtu grūti. Lai gan varbūt tas bija piemērots. Tas ir, kā uz to skatās. Tumsā un lietū nespēju sazīmēt viņas vārtus, braucu lēnām. Apstājos. Viņa izkāpa. Kā allaž, turot rokās daudzus sīkumus - rokassomu, lielu lietussargu, kaut kādu lietus jaku, ābola serdi vai kātiņu u.tml. Un tad viņa bija prom. Pavisam. Mašīnā palika smarža. Tā pati, kas allaž. Tā pati, kas toreiz. Kaut kad. Apgriezos un braucu atpakaļ. Ventilatora kloķīti pagriezu līdz galam. Pēc mirkļa smarža bija pagaisusi. Palikusi tikai atmiņā. Braucu mājās. Tāpat kā parasti.