mans sviests

15.11.04 19:59
Atceros, it kā man nekad nepatika pēc pusdienas iet gulēt. Atmiņā palikusi tāda aina - esmu paslēpies aiz verandas durvīm, mamma nāk un, protams, mani uzreiz atrod. Un liek vien gulēt. Verandā ir gaišs, saules gaisma, viss tāds gaiši dzeltens, zaļgans un balts. Gumijkoks kaktā. Tas pats, kas vēlāk izauga tik liels, ka dūrās griestos, un tēte to nozāģēja. Iepretīm durvīm, tām, aiz kurām slēpos, bija krāsns, tai sānā tāds mazs mūrītis, varbūt viena ķieģeļa platumā, man apmēram līdz vidum. To mēdzu izmantot par tādu kā galdiņu. Kad pavasarī salasīju pirmās māllēpenes vai sniegpulkstenīšus, ieliku mazā apaļā keramikas vāzītē ar baltām pumpiņām un noliku uz tā plauktiņa.
Pamošanās no pusdienmiega palikusi atmiņā ar tumsu. Tu pamosties, bet ārā jau tumšs, gluži kā naktī, istabā arī tumšs, deg tikai viena lampa kaut kur, mamma sēž un ada. Vai ir virtuvē, es dzirdu, ka viņa ir virtuvē. Vēl citreiz pomostos - tēte jau atbraucis no darba, tas nozīmē, ka ir jau septiņi vismaz, kamēr no Siguldas ar autobusu atbrauc, vēl bijis veikalā un tā. Atbraucis un atvedis jaunu galdu. Lielās istabas vidū abi ar brāli skrūvē kopā.
Pamošanos gaismā atceros tikai vienreiz. Es pamostos - neviena nav. Klusums. Un no klusuma virsū veļas kaut kas apaļš, melns un ausīs dunošs. Viss. Mamma saka, tas droši vien bijis tad, kad viņa izskrējusi līdz turpat blakus esošajai aptiekai. Kad atgriezusies, es esot stāvējis redeļu gultiņā un brēcis. Cik man toreiz bija, kādi 2,5-3 gadi, vairāk ne.