mans sviests

Mana cīņa
18.8.04 10:36
Pēc tam vakar man krita uz kājām. Tādā nozīmē, ka galvā ienāca vate, bet tur neko sliktu nedarīja, atstāja zumošu tukšumu, noslīdēja un pārvērtās par smagumu kājās. Bērns lēkāja pa auksto jūru, bet es griezu zobus un gaidīju, kad beidzot, kad beidzot, jo kājās tāds smagums, ka pa smiltīm ne pavilkties, bet mājās vēl gaida ģeniālais darbs.

Taču smagums traucēja, ģeniālais darbs nevedās, bija jāmeklē palīglīdzeklis. Lai gan nevar saprast, kurš kuram palīdzēja. Jo iedzert gribējās vēl pirms tam. Tāpēc nevar teikt, ka tikai darbs. Iedzerot kļuva citādāk, par darbu neko nezinu, īsti nemāku paskaidrot, vai bija ģeniāls vai nebija, toties saņēmu ļoti labu vēstuli. Ilgi cietos neizlasījis, taču vairs nevarēju. Daudz kas bija nosaukts vārdos. Smagums no kājām bija pagaisis, vīnu vairs negribējās, un laikam arī nemaz vairs nebija.

Grūti bija aiziet gulēt, tikpat grūti kā palikt nomodā. Izēdu pusarbūzu, vienkārši lai kaut kas būtu. Gulēju slikti, pinos un svaidījos, nez kāpēc skatījos pulkstenī un sapņoju, ka gultā man līdzi dators un es turpinu strādāt. Droši vien no arbūza.