Ja nu uzmācas šaubas par to, ko vēl cilvēks varētu izgudrot pasākt ar mūsdienu medicīnas iespējām (līdzās visiem ik pa laikam plaši apspriestajiem un ētiski apšaubāmajiem pasākumiem), var iepazīties ar "spilvena eņģelīša" gadījumu ASV. Vecāki, sapratuši, ka viņu 3 mēnešus vecais bērns būs plānprātīgs, ar ārstiem vienojušies, ka bērnu operēs un "aizvāks" iespēju augt lielam, tādējādi uz visu viņa plānprātīgo mūžiņu viņu padarot par "spilvena eņģelīti", kuru ērti novietot uz spilvena. Vecāki izteikuši cerību, ka drīzumā šādas operācijas varētu būt pieejamas ikvienai ģimenei, ja vien rastos tāda nepieciešamība. Pāris ģimenes jau izteikušas vēlmi iestāties rindā.
Nez, uz kā vēl varētu sagriezties vai sadurties? Pāris dienu laikā esmu: - sagriezis īkšķa galu uz šņabja pudeles korķim aptītās folijas, - iedūris pirksta galā ar vairākām (turklāt polietilēna maisiņā iebērtām) mazajām negantajām nagliņām, - sagriezis pirksta virspusi (nu tu vietu uz kauliņa), grābājoties pa trauku žāvētāju. Protams, kāds iebildīs, ka uz lielo pasaules lietu fona, tas tāds nieks vien ir. Nekā nebija! Visi augstākminētie caurumiņi (izņemot vienu) nez kāpēc trāpījušies vietās, kur nepārtraukti ķeras, noplēš un nedzīst, turklāt visi trīs man nesaprotamu iemeslu dēļ asiņoja tā, ka to laboratorijas stikla salmiņu laboratorijas žurka piesūktu pilnu viens divi.
Grasījāmies aiziet uz Aijas Zariņas izstādes atklāšanu. Es ceru, ka tur nebūs asu priekšmetu.
Ā, tikai tagad sapratu - tas laikam no tā klepus sīrupa. Nu ja.