23. Jūlijs 2006

• 23.7.06 01:38
• Noskatījos filmu, kā reiz arī par gejiem.
  
  Žigli pārbraucu pāri visam te sarakstītajam un gribēju piebilst. Es neuzskatu, ka ir lieki reizi gadā satraukties par geju un lesbiešu gājienu, reizi gadā par 16.marta leģionāru gājienu un reizi gadā vēl par kaut ko citu, un man tagad vajadzētu mēģināt nevis par to satraukties, bet gan mērķtiecīgi sākt Dimitera vai es nezinu, kā vēl, pāraudzināšanas vai izglītošanas darbu. Vai arī izvēlēties tikai vienu no šiem notikumiem, un tad nu satraukties par to visu cauru gadu.
  
  Vēlreiz pieminēšu to piemēru ar kaimiņiem. Ja nelaimīgā kārtā gadās tā, ka stāvu zemāk dzīvo pilnīgi kretīni, vislielākā kļūda laikam ir cerēt viņus pāraudzināt. Ieguvums ir tikai tāds, ka jau no rīta pamostoties, tu dienu sāc ar domu par viņiem un ar domu par viņiem arī aizmiedz. Tu vairs nedzīvo pats savu dzīvi, tu dzīvo tantes K. un onkuļa V. samežģīto likteņdrāmu. Un vienīgais risinājums ir vai nu viņus noindēt, vai pārvākties uz citu mājvietu.
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.7.06 13:47
• "Jau ziņots, ka Ziemeļvidzemē dzīvojošie biškopji lāču uzbrukumu dēļ spiesti ierobežot savu darbību.
  
  Limbažu rajona Staiceles biškopis Jānis Grāvītis no lāču uzbrukumiem cieš jau 27 gadus. Iepriekš viņš teica, ka šie dzīvnieki viņam jau izpostījuši 105 bišu saimes. Tagad viņš uzstādījis elektriskos ganus, bet visefektīvākā metode, kā izvairīties no lāčiem, ir novietot bišu stropus pēc iespējas tālāk no mežiem."
  
  Delfi
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.7.06 14:02
• "Var arī noslaucīt sviedrus no pieres ar kabatlakatiņu, bet dažas lietas, kā, piemēram, ledus gabaliņa izmantošana, lai atvēsinātos, būtu jādara nevis kolēģiem redzot, bet gan tualetē," norādīja etiķetes speciālists.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.7.06 14:48
• Tourist Remover:
  http://www.snapmania.com/info/en/trm/
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.7.06 15:09
• manējais tagad iziet
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• mūzika cilvēkiem, kam šķiet, ka varētu kļūt labāk
• 23.7.06 19:17
• Šodien tāda muzikālā pēcpusdiena. Pustrijos muižas kapelā, kas drīzāk ir diezgan paliela baznīciņa ar balti barokālu interjeru, notika ērģeļmūzikas koncerts. To, kā Frančesko tam gatavojās, varēju vērot tikai pastarpināti - parasti viņš modās ap pusdienlaiku, sagumzīts un tāds kā paģirains izvilkās no savas istabas un saļima pie pusdienu galda. Tad arī dzirdēju aizmuguriskas pārējo runas, ka viņa koncertā būšot vajadzīgi divi asistenti - nez, ko gan tas Frančesko iedomājoties.
  
  Koncerta nosaukums bija Ommagio a Ligeti (1923-2006) (veltījums Ligeti). Tas sākās ar ekeperimentētāja, elektroniskās mūzikas klasiķa un celmlauža Lučiano Berio skaņdarbu "Fa-Si", kura šķietami bezgalīgi garos akordus tiešām bez diviem asistentiem, kas nemitīgi pārslēdza reģistrus, nebūtu iespējams nospēlēt. Frančesko asistēja Benedikts un Endrjū - visi trīs atgādināja baznīcas ērģelēm uzklupušu elektroniskās mūzikas grupu. Tad, laikam atceroties savu kādreizējo baznīcas ērģelnieka arodu Parīzē, Frančesko nospēlēja Džirolamo Freskobaldi "Ricercare cromaticho" (1635, bez asistentiem), un to pavisam loģiski turpināja ar Ligeti "Ricercare" (veltījums Freskobaldi) un Frančesko paša rakstīto "Altro Recercar" (veltījumu Ligeti) ar skaņām, kādas ne mūžam nebūtu iztēlojies izdabūjamas no baznīcas ērģelēm. Tūliņ pēc tam bija klātesošās Noriko Babas "Box and Cox", viņa pati Frančesko arī asistēja, un vienubrīd likās, ka ērģelnieks trauslo komponisti teju vai aizgrūdīs pa gaisu - vispār šķita, ka viņa tuvumā uzturēties ir bīstami, un vēl bīstamāk kļūdīties. Patiesībā Noriko gabals man patika vismazāk, taču tūliņ pēc tam nāca vēl viens Ligeti skaņdarbs - "Divas etīdes ērģelēm" (Harmonies, 1967 un Coulée (1969)), un pirmā daļa man patika jo īpaši. Koncerts noslēdzās ar Žerāra Pesona "Trim etīdēm baroka ērģelēm" un Mauricio Kāgela "Improvisation ajoutée" (1968) - pēdējo nudien uztvēru kā veltījumu tiem koncerta apmeklētājiem, kas, kā šķiet, bija ieradušies nezinot, ko vēlas dzirdēt, un vēl jau vairāk - būdami nepatīkami pārsteigti par visu, ko viņiem ceļ priekšā, un tāpēc uzskata par vajadzīgu čubināties un ņemties. Benedikts un Endrjū, asistējot Frančesko, kliedza, klepoja un plaukšķināja it kā pavisam nepiemērotās vietās uz nebēdu. Šis no šodienas koncertiem laikam bija pats pats iespaidīgākais. Vienubrīd iedomājos, ka, piemēram, ar tādu Berio mūziku tas izdodas lieliski - tāda sava veida "backward compatiblity" - kad paņem kādu mūsdienu komponista skaņdarbu, bieži vien - rakstītu elektroniskiem instrumentiem, un pārceļ īstām ērģelēm vai jebkādiem citiem instrumentiem. Var jau būt, ka maldos, taču man šķiet, ka šādā virzienā pārcelšana (ja vien vispār izdodas) vienmēr izrādās krietni vien veiksmīgāka un apmierinošāka, nekā klasisku skaņdarbu piemērošana elektroniskiem instrumentiem.
  
  Pēc tam pagraba pustumsā bija Endrjū skaņdarba "Mūzika cilvēkiem, kam šķiet, ka varētu būt labāk" pirmatskaņojums. Viņš pats spēlēja vijoli un pat nedaudz dziedāja. taču galvenā dziedāšana bija Natašas ziņā - viņa spēlēja arī nelielu harmoniju. Tāds klasiski minimālistisks, tomēr jauks gabaliņš, kura pamatā arī tas, ka soliste nemaz neprot notis, un lai to apietu, Endrjū izdomājis, ka pašas notis arī būs viņas dziedamais teksts.
  
  Patiesībā vissliktākais iespaids no pašas pēdējās koncerta daļas, kur ansamblis "Ascolta" (trīs sitamo instrumentu spēlētāji, bass/ģitāra, klavieres, trombons, trompete un čells) atskaņoja Kobi van Tendera "Coexistenz", Benedikta "Blue ajouté", Noriko Babas "Pseudoscpe III" un Dženiferas Volšas "Meanwhile, back in the ranch". Diemžēl jāsaka, ka šajā koncerta daļā mūsu "vietējo" komponistu darbi likās visbālākie. Benedikts arī nebija apmierināts ar to, kā izklausījās viņa gabals (tas bija pirmatskaņojums), Endrjū, viņam nedzirdot teica, ka esot izklausījies pēc "random". "Coexistenz" muzikālā ziņā likās vispabeigtākais un pārdomātākais, savukārt Dženiferas gabals - interesants tehniski, bet saturiski garlaicīgs. Uz diviem ekrāniem tika projicēts tas, ko viņa tai pat brīdī zīmē, sēžot pie rakstāmgalda. Ar īpašu simbolu palīdzību uz no laikrakstiem izgrieztu komiksu malām viņa deva norādes mūziķiem, kas kuram jāspēlē, kādā tempā, skaļumā u.tml. To bija interesanti skatīties, bet ne klausīties. Tāds random.
  
  Bet abas pirmās daļas tiešām bija foršas, un vienubrīd pat likās, ka varētu kļūt labāk.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Labvakar, te nakts klausītājs
• 23.7.06 20:54
• Bet vakar biju uz to filmu.
  Tikai sagadīšanās pēc tā bija par gejiem turklāt.
  Pirms tam biju dzirdējis tikai par grāmatu, pēc kuras tā taisīta, un dīvaino stāstu, kas visa pamatā. Galvenais varonis tāds pavecs rakstnieks, nakts radio raidījuma veidotājs, kas ēterā stāsta visādus dīvainus stāstiņus, gejs. Brīdī, kad no viņa aiziet krietni par viņu jaunākais draugs - dumjš un iededzis sportists, viņam viens paziņa izdevējs iedod grāmatas manuskriptu. Grāmatai tūliņ jāiznāk, tās autors ir 14 gadus vecs puika, kas mirst no AIDS. Ar drausmīgi smagu bērnību, vecāki viņu it kā nemitīgi izvarojuši, tagad viņš dzīvo pie aizbildnes, un visu to aprakstījis grāmatā. Pēc dažām dienām viņš tam dīdžejam piezvana. Un sākas tāds it kā romāns pa telefonu. Var manīt, ka tam vecajam tas patīk visās nozīmēs.
  Bet vienudien pie viņa ienācis tas viņa iepriekšējais draugs un dzird automātiskajā atbildētājā puikas un viņa aizbildnes balsis. Un draugs saka - paga, vai tad Tu tiešām nedzirdi, ka tas, visticamāk, ir viens un tas pats cilvēks? Vecais no sākuma gan negrib tam ticēt un ņemas tur, bet aizdomas tagad ir arī viņam. Un viņš dodas uz ciemu, kas norādīts vēstuļu atpakaļadresēs. Protams, izrādās, ka vēstules nākušas no pārtikas veikala, bet ar lielām grūtībām viņš atrod māju un tajā mītošo sievieti - it kā aizbildni. Tā izrādās akla, staigā ar suni, puikas nekur nav - apgalvo, ka esot slimnīcā. Vārdu sakot, tur vēl riktīga ņemšanās, līdz beidzot viņš saprot, ka sieviete ir ķerta un puiku laikam izdomājusi. Lai gan stāsta, ka viņš tikai nupat slimnīcā nomiris. Un grāmatu uzrakstījusi pati. Šis saskābis atgriežas pilsētā, jau pagūst par visu to izstāstīt radio, kad sieviete viņam atkal zvana. Motelī viņu gaidot stāsta noslēgums. Kad viņš tur ierodas, viņa jau ir prom, atstājusi videokaseti, kurā redzams puika.
  Tad zvana telefons, zvanītājs ir tas pats puika. Saka, ka nē nē, aizbildne tik gribējusi viņu pasargāt, tāpēc melojusi, pat par to, ka viņš miris. Bet tad vecais sāk uzdot jautājumus par pašu to aizbildni - kā viņa palikusi akla, kas tās par rētām uz rokām, un puika īsti nespēj atbildēt, taču balss kļūst arvien satrauktāka, un arvien līdzīgāka aizbildnes balsij. Pašās beigās sieviete aplūko jaunu mitekli. Viņa nemaz nav akla. Mitekļa pārdevējai viņa stāsta, ka viņai esot slims dēls. Nupat viņam noņemta kāja.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 23.7.06 23:01
• Iespējams, gadsimta krutākais latviešu videoklips:
  mms://video.grafton.lv/lmk_tops/1550.wmv
• 12 piezīmesvieta jūsu piezīmēm