mans sviests

30.7.03 10:31
Pamostos no spilgtas saules un tikai pēc tās novietojuma un skaņām ārā zem loga saprotu, ka neesmu mājās un ka vispār ir vēl baigi agrs, un tad atceros iepriekšējo vakaru, sēdēšanu tepat ārā aiz loga uz terases, siltās debesis, kondicionēta gaisa pūsmu no durvīm, balsis lejā uz ielas, lidmašīnas gaismiņu tālumā un dažādos apgaismotos un tumšos logus visapkārt, jo daži paniskās bailēs no svešiem skatieniem tos aizkarinājuši, šķiet, ar visu, kas gadījies pie rokas, bet citiem vienalga, nav nekādu aizkaru - kā tajā mājā tieši pretī, kur meitene un jauns vīrietis, ja vien redze mani neviļ, skatās kādu filmu, pēcāk viņiem piebiedrojas vēl kāds, bet tieši zem viņiem vīrietis apakšbiksēs lasa žurnālu vai grāmatu, tad sāk klāt gultu, nodzēš gaismu un laikam iet gulēt, tomēr televizora zilganais spīdums paliek, un virs viņiem oranži brūni aizkari, aiz kuriem kustas tumši silueti, kaijas guļ uz skursteņiem, ir jau pavisam tumšs, lejā pie restorāna nodziest un atkal iedegas viena spuldze, lifts kā tāda balta ugunsvabole tālumā braukā augšā lejā, augšā lejā, vīns ir beidzies, vīnogas ir skābas utt.