mans sviests

10.2.18 13:19
Šis, iespējams, ir otrs dīvainākais piedzīvojums pēc “reiz norvēģu teorētiskās fizikas profesores vīrs rītausmā savā teltī svilpoja Latvijas himnu”. Diskusijas, tikšanās ar Latviešu literatūru nelasījušamiem lasītājiem jeb mūsu priekšālasīšanas pasākuma noslēgumā sirms vīrs pirmajā rindā pavaicāja, vai mēs esam no tās zemes, kur notikusi dziesmotā revolūcija. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš no visas sirds rāva vaļā “Dzimto valodu”. Varbūt melodija gluži nebija īstā, bet Grodums jau arī nebija parāk melodisks. Pirms tam viens vīriņš no skatītājiem pavaicāja, vai man esot bail no nāves, vai kaut ko aptuveni tādā garā - indiskās izrunas un štruntīgās apskaņošanas dēļ visu varēja viegli pārprast.
Bet vispār atlidoju šurp biznesa klasē, ar šampanieti tātad. Nezinu kāpēc, bet jau pie iziešanas uz lidmašīnu man tika nomainīta iekāpšanas karte un iedota vieta 4D – vienīgā vēl brīvā biznesa klasē. Tā nu es tur zvilnēju kā tāds kundziņš kopā ar indiešu uzņēmējiem, arābu antreprenieriem un viņu sievām. Mans blakusssēdētājs bija vai nu uz snaušanu, vai runāšanu, un izrādījās ļoti ieinteresēts par sniega apstākļiem Latvijā. ”Bet tad jau jūs ziemā neredzat ceļu, pa kuru jābrauc,” viņš aizrādīja, un nevarēja saprast, vai viņu šāda situācija tīkami satrauc, vai uzjautrina. “Jā, tad ir jābrauc ļoti lēnām un uzmanīgi,” es atbildēju. Pie biznesa klases pusdienām (izvēlējos indiešu veģetāro kukņu), protams, bija jādzer biznesa klases šampanietis, un mans ceļabiedrs dzeršanas un glāzes papildināšanas ziņā izrādīja grūti apsteidzamu tempu. Laikam tāpēc tūdaļ pēc ēšanas saldi aizmiga, un visā biznesa klasē nomodā paliku tikai es viens. Grauzu pie šampanieša līdzī iedotos riekstiņus, aizrijos, un tad arī iedomājos, ka tā nu gan būtu muļķīga nāve – kad esi pirmoreiz mūžā nonācis biznesa klasē, bet vēl neesi pat paguvis izmēģināt nedz elektroniskā izklaides centra iesēpējas, nedz visas mehāniskā krēsla regulēšanas pogas.
Bet viesnīcā starp visiem astoņsimt TV kanāliem atradu vienu, kura nosaukumā minēta joga. Kad nenotiek muzikāli priekšnesumi, kuru laikā pa ekrānu dejo datoranimēti indiešu dievi, tiek rādītas vai nu studijā, vai kādos masu pasākumos filmētas gudro skolotāju uzrunas. No viņu teiktā nesaprotu gandrīz ne vārda, ja nu vienīgi iesprūk kāds svešvārds. toties esmu paguvis novērot, ka viens no skolotājiem ir tik populārs jau daudzus gadus, ka televīzijai uzkrājies prāvs viņa ierakstu arhīvs, un tāpēc vienā vakarā viņu var sastapt ūsainu, bārdainu, bez priekšzobiem, bet pēc tam jau – ar, ar sirmām matu cirtām un gandrīz gludi skūtu galvu. Tāda, lūk, televīzijas mācība par praktisko nemirstību.