mans sviests

Velosipēdu zagļi
17.3.04 13:31
Vienu dienu skatījos kriminālo informāciju. Daudz uzzināju. Tika veiktas kratīšanas darbības. Persona, kas jau iepriekš atradās izmeklēšanā, šī persona, tas ir - viņš, turpināja zagt. Cita persona, kas nebija tiesāta, bet strādājusi par dārznieku, teica: "Un tad es aizgāju pa noziedzības ceļu."

Vispār tajā stāstā bija kaut kas aizvainojoši, apkaunojoši (skatītāju apkaunojoši), grēcīgi fascinējošs. Siežets negaidīti ievilkās. Bārdainais vīrietis runāja un runāja. Tādā drusku žēlabainā balsī. Par to, ka nācis no inteliģentas ģimenes. Arī sieva inteliģenta, lasa grāmatas, viņi apmeklē koncertus, teātra izrādes. Bet tad, tad viņš tā arī īsti nesaprot, kā tas gadījies, bet viņam sagribējies krutu velosipēdu. Un aizgājis pa to ceļu. Nu ne jau tā, ka viņš būtu baigais gonščiks, bet tomēr. Un sācis zagt riteņus. Un no visiem taisīt vienu. Nē nu reizēm jau braucot arī gonkās. Un diktore ik pa brīdim stāstījumu pārtrauca ar kaut ko aptuveni tādu: "Šis 41 gadu vecais vīrietis ir parakstījies pa dzīvesvietas nemainīšanu."

Un vēlāk tie priekšmēti. Nozagtās mantas, ko skanot tādai trauksmaini elektroniskai, pat kosmiskai 70.gadu mūzikai rāda ilgi ilgi. Piebilstot, ka ja vien esat pazinuši savējās, zvaniet tur un tur. Priekšmeti vienmēr izskatās tādi kā savazāti, uzreiz veci, noguruši, nokaunējušies. Tāpat kā ikviena lieta, kas pret savu gribu izvilkta no mājas.
Skat.: pie atkritumu kastēm nomestie televizori un mēbeles, mašīnas kravas kastē iestutētais pulētais trīsdurvju skapis, žigulim uz jumta uzsieta tahta u.tml.