mans sviests

Sapnīši
19.9.16 09:34
Izstāžu telpa bija tik ļoti pilna, ka nākamajiem apmeklētājiem bija jāstāv pie ārdurvīm un jāgaida, kamēr kāds iznāks laukā, un tikai tad varēja būt cerība iespraukties vēl kādam. Pie pašām durvīm stāvēja pazīstamais mākslas teorētiķis V., kas gan nemaz neizskatījās pēc sevis, jo bija vismaz par 1/3 augumā mazāks, tāds drusku ducīgs un turklāt pilnīgi bez matiem, bet uz kailās galvas ar flomāsteru vai lodīšu pildspalvu (tas taču nevar būt tetovējums - es vēl nodomāju) bija sazīmēti mati - krustu šķērsu savilktas īsas (~2 cm) melnas svītriņas. "Man ir tāda sajūta, ka visi kas nāk ārā, ielien man mutē un paliek manī," viņš teica.
(īss, kaķu izraisīts pamošanās starpbrīdis)
Un es biju atgriezies pamatskolas laikā, bija pienācis 1. septembris, un klases audzinātāja Hince bija ieradusies pat pie mums mājās, lai pārliecinātos, ka sataisos un skolā nonāku laikus. Taču nekas nesanāca. Zābakiem nederēja nevienas auklas - pārsvarā tās bija vai nu par garu, vai vienkārši sapiņķējušās, pogas pie šlipses piešūt itin nekā neizdevās (neprasiet, kāpēc tas vispār būtu jādara), bet klasesbiedra dzeltenā sporta jaka (nav ne jausmas, kāpēc tāda bija mājās), ko īsu brīdi uzlūkoju par labāko visu problēmu risinājumu, man izrādījās izmērus 2 par mazu un nebija uzvelkama. Bet tikmēr līdz 1. septembra pasākumam bija atlikušas vien pāris minūtes.