mans sviests

Es redzēju
6.12.15 10:35
Arī es redzēju Pabriku, tāpat kā texxxtu Kolāte, taču ne kongresā, bet pa nakti. Nezināmu iemeslu dēļ viņam bija jāierodas pie maniem vecākiem, un visi viņu gaidīja uz ceļa pie nu jau gan nocirstajiem ošiem un vecāku piemājas dārziņā.
Vai viņš parādījās, vai nē, nezinu, jo darbība strauji pārsviedās uz Šmita jaunāko izrādi, kurā uz skatuves no publikas puses uzbrauca (zāles vidus eja bija pietiekami plata) pat ar vecu audi vai opeli un melno stūraino Mersedesa gelendvāgenu. Uz skatuves bija tāds uzkalniņš, un vecā grabaža uzreiz aiz tā nobremzēja, kastei līdzīgais mersis uztriecās tam virsū un nostājās uz purna, bet pēc tam atkrita atpakaļ. Opeļa vai audi īpašnieks pabrauca uz priekšu, satraukts izlēca laukā un ar nez kur dabūtu dzelzs grābekli ātri kašāja ciet notikušā pēdas, bet tad devās pie merša (pa ceļam uzmīdams pats uz sava grābekļa - izrādē bija arī gegi), kura saimnieks bija pavēris durvis, bet ārā nekāpa. Bija skaidrs, ka situācija draudīga, jo merša īpašnieks nelaimīgā transporta līdzekli (no auto grabažas tas piepeši bija pārtapis koši dzeltenā kalnu velosipēdā) nolaida lejā pa fonā esošo krauju, bet pēc tam iestūma bezdibenī arī pats savu džipu. Uz zāļainās kraujas pretējās nogāzes vīdēja visādi atkritumi un jau senāk no kaut kurienes nomesti līķi.
Kā jauniestudējums attīstās, nebija laika noskatīties, jo nonācām MT mājā, kura bija pilna ar viesiem, automašīnām un maziem bērniem. A. bija izmazgājusi drēbes un uzmaukusi uz tās perkusiju pariktes, kas izskatās pēc parastas finiera kastes un tā laikam arī saucas, notika tādas kā laikmetigās mākslas ekspozīcijas atklāšana, kur man bija jāžonglē uz putuplasta spilvenu kaudzes, bet visu uzmanību patiesi spēja piesaistīt vien savāda būtne aiz loga. Nedaudz lielāka auguma, nekā cilvēks, bet ar ķirzakas seju un garu asti. Tika paskaidrots, ka tā esot ļoti sena un reta un bīstama suga. Andri Breži gan tas neuztrauca, viņš rotaļīgā solī devās mošķim tik tuvāk un fotografēja. Viņu neuztrauca pat tas, ka dzīvnieks ar vieglu kustību, kā rotaļājoties, sāka upītē sviest mežstrādnieku nozāģētos un vēl nesagarinātos apaļkokus.
Kā tas viss beidzās, īsti neatceros, jo bija jau arī laiks doties prom, bet mūsu mantas bija sajaukušās ar visām citām un nekā nevarēja savākties.