mans sviests

13.9.15 09:49
Pamanīju viņus aiz krūmaina klajuma, atspiedušos pret ganību žogu. Šķiet, tie bija Šubr. un Rū, un abi apsprieda, kā Vobls nonācis līdz skaņdarbā "Ultramarīns" izmantotajai unikālajai skaņai. Unikālā skaņa, kā drīz vien izrādījās, bija tas nodrillētais sintezatora tembrs, kas visiem uz mūžu ir iesēdies matu saknēs ar Enjas "Waterfall", jo tieši tā esot "ultramarīna krāsā". Par to, ko gan Vobls būtu varējis iesākt ar šādu skaņu (viņš jau tomēr vairāk to basu), un kas vispār ir skaņdarbs "Ultramarīns", sāku prātot vien no rīta, bet tikmēr abi runātāji manu uzmanību vērsa uz bebriem. Luk, tur jau viņi bija - visu žoga malu izalojuši, un nebaidījās no cilvēka namaz. Pretēji līdz šim zināmajam, izrādijās, ka bebriem nav strupi un noapaļoti purni ar izvirzītiem zobiem, bet gan tādi izstiepti, gandrīz kā skudrulāčiem. Taču tad jau uz manu pusi aiz žoga skrēja brīnišķīgi skaista mežacūka, un man tā bija jānofotografē. Izvilku jau no kabatas aifōnu, bet kaut kas uzkārās, attēls uz ekrāna sastinga, un man nebija lielas pārliecības, vai attēlā apstādinātā cūka uz rietošas saules staru fona būs noglabāta arī pie fotogrāfijām. Šajā brīdī uznāca kaut kāds tizls vienreizējs klepus, un es pamodos.

Kolīdz aizmigu, attapos Maskavā, Rīgas stacijā, un bija jāpošas braukt mājup. Stacija bija krietni pārbūvēta. No peroniem vilcienus nemaz nevarēja redzēt, jo tie bija paslēpti aiz biezu dēļu sienām. Dēļi bija apdarināti tādā lauku ceļotāja/somu pirts/lido/lācis ar cirvi stilā un pārklāti ar dzeltenīgi brūnu laku. Ik pēc noteikta attāluma žogā bija numurētas durvis uz konkrēto vagonu. Kaut kur pret perona vidu dēļu sienā bija atvērums un kāpnes uz otro stāvu - uz vilciena otro stāvu, jo tur bija restorānvagons. Tikai mana vagona nebija. Uz vienu pusi skaitļi kļuva lielāki, un arī uz otru pusi nez kāpēc tāpat. Bet no 10. vagona ne miņas. "Neuztraucieties, kaut kad tūliņ tam jābūt," teica pavadone, bet es jau neko daudz arī neuztraucos.

Vismaz šonakt nebija jāatgriežas tajā šaurajā un diezgan bieži apmeklētajā smilšakmens alā, kurā iekļūst vai nu no lejasgala pa koku sakņu starpu, un tad spraucas augšup, lai nokļūtu paugura virsotnē, vai otrādi - laižas lejup, bet nekad nav īsti drošs, vai tiks līdz galam un nepaliks kaut kur pa vidu iesprūdis tumsā.