mans sviests

25.7.03 10:17
oi, kā gribējās būt riebīgam, bet pašam smieklīgi visu laiku. un atmiņā kaut kādas vietas no Džonatana Frenzena The Corrections, kur arī viņi bija riebīgi.
Tev ir depresija, viņa teica. Nē, man nav nekāda depresija, tikai atzīsties beidzot, kur tu sasiti muguru. Vai tiešām tu nevarētu saņemties un tomēr kopā ar mani aizbraukt pie maniem vecākiem, viņš jau kuro reizi atkārto. Bet tu taču labi zini, ar ko tas beidzas, lai viņi labāk brauc pie mums, viņa saka. Tāpēc ka tu sasiti muguru? viņš prasa utt.

bet īstenībā runa bija par izrautu datora štepseli, pazudušu uzrakstīto tekstu, to, ka man vēl jāpaspēj nopļauj un aplaistīt pagalma zāle, un pēc tam vēl jāiet skatīties kaut kāda sūda izstādes atklāšana, kurā visi tik gari un vāciski runāja, ka vispār neklausījos, tikai skatījos uz viņas pleciem, un arī izstādi pēc tam nemaz tik ļoti negribējās redzēt, tāpēc tikai izlikos, ka skatos, lai gan grāmatiņu nopirku, jo nodomāju, ka varbūt mājās var paskatīties, un pēc tam ar kājām atpakaļ, jo nebija jau nemaz tik slikti.