mans sviests

9.8.13 21:14
Fantasy ir tāds žanrs, no kura allaž esmu drīzāk turējies pa gabalu, kaut kas drusku aizdomīgs. Ar retiem izņēmumiem (teiksim, "Džonatans Streindžs un misters Norels") visas tās rūpīgi izdomātās pasaules, kurās valda kaut kādi citi, no mūsu dabas likumiem atšķirīgi spēles noteikumi, burvju varas un spējas - tas viss man parasti šķiet tāds... neobligāts.

Es zinu, protams, literatūrā var ne to vien. Tur var darboties antropomorfi dzīvnieki un pat nedzīvas lietas (pats vainīgs, pats vainīgs), tomēr tieši fantasy žanrs man parasti uzjunda pārdomas par to, kāpēc būtu jārada mākslīgas pasaules, kuras apdzīvojošie cilvēciskie teli ir tieši tikpat cilvēciski kā tie, kas apdzīvo mūsu ierastajai gravitācijai, vilņu un daļiņu kustībām pakļauto pasauli. Jā, tagad aptvēru, ka visvairāk ērcina visi tie "mūsu pasaules" elementi, ar kuriem autori centušies padarīt krāšņākas/ticamākas/īstākas/nezinu, kādas tās savas pašradītās pasaules. Tolkīns ar saviem ģeoloģiski pedantiskajiem iežu un oļu aprakstiem, visvisādi "viltus vidslaiki" u.tml.

Tad jau aizraujošāki būtu stāsti, kuros savu attiecību peripetijas piecu vai vairākdimensiju telpā risinātu cilindriski, koniski vai vēl kādu formu gāzveida ķermeņi vai izliektas virsmas.