mans sviests

26.1.13 23:41
skuka pieminēja manu sapni, tad nu nekas neatliek, kā apsīkumot drusku.

Biju slimnīcā. Slimnīca bija tāda klasiska - kā Stradiņi, taču vēl vērienīgāka. Sarkanu ķieģeļu ēkas ēnās grimstošā parkā ar kanāliem un dīķiem. No viena korpusa vai nodaļas tevi pa tiltiņiem un alejām vada gādīgas medmāsas. Viena nodod nākamajai, taču neviena nepaskaidro, kas tevi īsti sagaida. Sākumā tev paskaidro, ka būšot ķīmijterapija, lai gan pat diagnoze nav pateikta. Tu redzi kaut kādus gumijas cimdus, kurus tev būšot jāvelk rokās, bet cimdiem ir pievienotas caurulītes. Taču jau nākamajā brīdī personāla domas mainās, tevi ved uz citu korpusu, atkal alejas, atkal dīķi, pļavas, ķieģeļu ēka, bet ēkā pilns ar bērniem, kam ar saitēm aizbindētas acis. Tie esot vēža slimnieki, kam skartas arī acis. Un nu jau tu saproti, ka galīgi nav labi. Tevi tālāk ved jau nez kurā māsa (viņas visu laiku tevi nodod cita citai kā stafeti). Un tad tev pasaka - jums elkonī ir izveidojusies paliela cista, tas arī izskaidro to, kāpēc āda uz delma ir savilkusies tādos kā kunkuļos (es miegā pataustu - jā, ir kunkuļi, kā zāģa zobi, kā mugurkauls), tāpēc būs jāveic tīrīšana. Ar pilno narkozi, bet - nē, nē, tas nav vēzis.

Velns, un šajā brīdī es pamodos.

Es zinu, ka tie bija citplanētieši. Biju nolaupīts.