mans sviests

Darbi un dienas
2.12.12 23:25
Mēģināju aizpildīt gada nogales kritisku mas(s)u un sapratu, ka decembrī neko vēl neesmu paguvis ierakstīt.
Te būs īss kopsavilkums.

Vakar ar skuka devāmies adventes vainagu meklējumos. Nu, draugi, ja vien jums ir nospļauties uz VUGD un pašu drošību, jums ir nepatikšanas, jo nopērkamie eksemplāri visi ir tādi, kas varētu būt paredzēti kā heteroseksuāla dekoratora iztēlē filmas uzņemšanai izveidotas geju dzīvokļa dekorācijas atribūts. Nu, aptuveni kaut kas šāds:

Lekcijas negaidām - par rokdarbiem un vajadzību darīt visu savu. Vainags bija vajadzīgs tam, kam nu vajadzīgs, un miers. Bet tā meklējumos no Tērbatas un Ģetrūdes ielas apkaimes aizkļuvām līdz pat Āgenskalna tirgum, kur ar zināmu nostalģisma noti izbaudījām Āgenskalna tirgu. Žēl, ka visi abi galdiņi vai krēsliņi vai stāvvietas bija aizņemtas. Ļoti gribējās tur piesēst un arī brīdi palikt tādā novērotāja/garšotāja pozā.
Tur ir tādas pāris letītes, pa vidu starp visām pārējām, kur lietas tirgo uz svara un nešanai prom, un tur lietas jau ir pagatavotas gatavas - sākot ar karbonādēm un beidzot ar klasisko "zivi sarkanajā marinādē", un to visu turpat uz vietas arī var ēst un ēd. Teiksim, runīgs pāris pie viena galdiņa, un tricelīga sieviņa, kas paņēmusi kartupeļu biezeni un aknu plāceni.
Šādās vietās ir kaut kāds iekšējas pašpietiekamības spēks - kā tajā vistu cepšanas uzņēmumiņā Matīsa ielā, kur allaž ir rinda, allaž ir viens un tas pats jau gadiem, un allaž ceptā vistas kāja vai treknā cūkgaļa garšo tieši tāpat.

Bet šodien - lēmums tika pieņemts dziļi naktī ap plkst. 5, - posos uz MT, lai veiktu gadskārtējo rokas iemērkšanas rituālu akā ar ledusaukstu ūdeni. Tas nozīmē vien to, ka "ūdeņu aizgriešana" ir tikusi novilcināta, atlikta ar domu "ka var jau vēl aizbraukt" līdz pēdējam. Lai gan vienā dienā to gabalu turp un atpakaļ novicot ir diezgan skarbi (+ putenis, sākot no Dundagas un netīrīta Kolkas šoseja Ventspils ceļu pārvaldes zonā ar tikai divām iebrauktām risēm), tomēr par visu šo pasākumu esmu ļoti priecīgs. Un ne tikai par nekur citur vēl arvien nemanīto sniegu pieklājīgā biezumā, bet arī par 5-6 mežacūkām, kas aizļepatoja pāri ceļam un par mūsu mājas noslēpumaino zvēru (it kā Amerikas ūdeli), kas savu taku pāru pagalmam turpina čakli mīt arī sniegā.

Nezinu, vai iesnām un klepum tas nāca baigi par labu, bet tagad ir Džonijs Vokers un pat savādi priecīgs prāts.