mans sviests

Vakars
14.2.04 22:12
Laimīgi atgriezušies no apvienotajiem boulinga un bērnu svētkiem, tik tikko nonākuši mājās, sapratām, ka nav tieši tā, ko visvairāk vajag un kas dabūjams tikai veikalā. Tā nu atkal posos mašīnā, kad zvanīja telefons. Brāļa saime ceļa malā, riepa pušu, vai nevarot braukt palīgā. Tā kā tas tepat netālu, dažus kvartālus nostāk, piebraucu ar. Tas nekas, ka savu mūžu nebiju mainījis kādam riepu, redzējis jau biju un par spīti baisi salstošiem knaģiem visas tās piecas skrūves atķimerēju i no dubļainajiem skaistuma pumpuļiem, i atskrūvēju, i atkal aizskrūvēju. Svētā glītumā. Vienojāmies, ka pabraukšu gabaliņu pa priekšu, lai izvadītu viņus laukā no bīstamā Pārdaugavas ielu labirinta. Skatos, šie brauc aizdomīgi lēni. Lietojot mobilos sakarus brīdinu - ja šitā brauks, kāds aizdomīgs policists vēl saskatīs dzēruma pazīmes. A šie atbild, ka kaut kas tā kā klabot, tā kā uz vienu sānu visulaik velkot. Turklāt tikmēr jau aizšāvuši taisni tai krustojumā, kur es nogriezies pa labi. Lieku sastingt un braucu riņķī kvartālam pie šiem. Un lauzu galvu, ko varējis aplam pieskrūvēt. Tikmēr šie jau noteikuši diagnozi. Manam skrūvējumam ta nekas, saplēsta arī otra tās puses riepa - priekšējā. Nu gan. Ko lai iesāk? Te izrādās, ka turpat blakus, tieši uz tās ielas, dzīvo kādreizējā vīra māsa. Ļaudis ir mājās, caurriepotā mašīna tiek uzmanīgi iestūrēta šo pagalmā, un Jānis nosolās rīt apskatīties, vai jāmeklē jauna, vai varēs salīmēt to pašu. Saspiežu upurus savā mazajā mašīnītē un izvadāju pa mājām. Nu kāds vēl veikals pēc tam?

Morāle: pa tramvaja sliedēm vietās, kur tās rātni tek mašīnu brauktuvei gar vienu malu, labāk nebraukt. A kā tu, svešinieks šajā apvidū būdams, zināsi - kur tās tek ielai pa vidu, bet kur - pārvēršas prastā dzelzceļā? Bet to visu paturēju pie sevis. Citādi visa jautrība un apbrīnojamā kārtā saglabātais labais noskaņojums būtu izputējis viens divi.