mans sviests

23.1.04 10:25
No rīta uz brītiņu ieskrēju Lielajā Mājā. Mani tur vienmēr visvairāk pārsteidz jau iereibuši vai vēl paģiraini vai jau abējādi ļaudis, kas sastopami jebkurā diennakts stundā. Tu iekāp liftā un tūliņ aiz tevis iesvempjas vīrs, kas tā ož pēc vinegreta, ka tu divkārši sāc lūgties, kaut nu šoreiz tā uzparikte nesiesprūstu starp stāviem. Bet šorīt pat liftā nekāpu. Piegāju pie lāviņas, kur vietējie iedzīvotāji tirgojas ar saviem neviltīgajiem izstrādājumiem, un man priekšā stāvēja persona, kuras vaibstus tā kā pat drusku atminējos, tomēr nespēju pateikt, kam tie pieder, un no personas plūda tik spēcīgs aroms, itin kā būtu beidzis dzert tikai ap septiņiem rītā, iesnaudies un tagad - dažas minūtes pirms deviņiem - atnācis uz lāviņu nopirkt pudeli alus, lai darbs varētu sākties un sekties. Izgājis ārā, jau kuro reizi pieķēru sevi domājam - nu nevar būt, ka tas ir kaut kas asinīs, nē, drīzāk tajās dzelzbetona sienās. Vai azbestā, kas tur droši vien izmantots izolācijai. Un stikla vatē. Un caurajā linolejā. Pussabrukušajos skaidu plātņu skapjos. Un krēslainajā caurvējā, kas gaudo apakš zemajiem griestiem.