mans sviests

15.7.03 10:17
Vakar vakarā, pēc pērkona negaisa sēdēju pustumsā, klausījos pērkona rūcienos tālumā un to Lorijas Andersones disku, kurā dzied par Ņujorku un četru dienu ilgu lietu, dzēru kaut kādu ne pārāk labu vīnu, neuzdrošinājos pakustēties, jo likās, ka notiek kaut kas ļoti svarīgs, jebšu nesaprotams, un raudzījos uz kaimiņmājas skursteni, kas jau kopš uzmūrēšanas pērn ir mazliet nošķiebies, līdz pusei apmests, augšgalā sarkans, un prātā pazibējā diezgan vulgārs salīdzinājums, taču tad no puskrēslas aiz tās mājas stāvus gaisā pacēlās liela sudrabkaija, un, ieraudzījis ieplestos baltos spārnus, pirmajā mirklī iztrūkos, jo noticēju, ka tas varētu būt eņģelis, bet tad kaija apsēdās uz tā paša līkā skursteņa un sāka domīgi mani pētīt.

Naktī logs atkal palika vaļā. Pirmoreiz šajā vasarā pamodos no tā, ka guļu bez segas. Tumsā kliedza kaija, bet varbūt tā nemaz nebija kaija. No rīta pamodos, ievīstījies segā līdz zodam, saule spīdēja sejā un biju nosvīdis slapjš.