mans sviests

9.1.04 10:08
Sapnī atrāvu vaļa logu un mēģināju kliegt, taču vārdi iestrēga kaut kur pa vidu, iespiedās rīklē un ārā nāca tikai tādas apslāpētas, neartikulētas, gribas teikt, dzīvnieciskas skaņas. No šīs sajūtas, ka nav iespējams parunāt, ka pazudusi balss, ka, iespējams, tā neatgriezīsies nekad, sametās bail. Ļoti. Tāpēc, ka tas bija tik sajūtami, pa īstam. Un bija jau arī. Labi, ka mani pamodināja. Pa īstam.