mans sviests

8.1.04 17:58
Vai jūs esat ēduši zivju saldējumu? Onkulis piegāja pie šķūnīša un iznesa zelta zivtiņu. Pagaršojiet, viņš teica. Kodiet mugurā, viņš vēlīgi smaidīja. Viņš teica: un tad mēs dzirdējām motoru dumpi, tur nāca tie kaķerā. Starp zobiem žņirkstēja pēc dūmiem smaržojoši ledus kristāliņi. Sala pirksti. Kas jau tā bija nosaluši no nemitīgas SMS sūtīšanas. - 10 grādi nav joks.

Bet pirms tam kopā ar citu onku sēdējām virtuvē. Bija silti. Kurējās plīts, brūni notecējušā ātrvārītāja katlā šņākdami vārījās kāposti. Viņa suns bija jauns. Un gribēja dauzīties, tāpēc koda somās, zābaku šņorēs, LCD ekrānos un velkro siksnās. Vai būs mierigs, onka ik pa brīdim pacēla balsi. Vai vaidzes uzšaut? Un suns tikai smējās. Pa galdu starp kafijas krūzi un baltu kasešu maģi ložņāja prusaks. Ložņāja, ložņāja, līdz izlīda rūtainās vaskadrānas vidū. Ko tad tas te, onka pārsteigts iesaucās - kā ieraudzījis rūpīgi glabātu noslēpumu. Viņš izlikās, ka grib prusaku sist, taču tīšām sita garām. Es redzēju. Un nogrūda zemē. Suns to neaiztika. Bet pirms tam onkulis stāstīja, ka sieva to un sieva šito. Vēl viņam bija ķēve ar baltu zvaigzni pierē. Viņš teica, ka sēta taisot ēnu no vēja.

Bet pirms tam iebraucām bezceļā pie Stikliem. Likās, ka tas būs tas taisnākais ceļš. Mašīna ievilka riteņus un brāzās pa ledus un sasalušu smilšu dangām uz vēdera. Parīze-Dakāra var iet ieskrieties.