Pilota memuāri.

Sieviņa veda milzu maisus ar āboliem. No Skrīveriem. Esot krituši, zālē gulējuši, bet lieli un garšīgi. Pārīti nosmeķēju. Tā mēs sākām runāties.
Uzreiz var just, ja cilvēkam nav, ar ko parunāties. Vienkārši nav. Radi tālu, bērni ārzemēs. Daudz, daudz vecu, vientuļu ļaužu.

Šī ir mūsu patiesā traģēdija figviņzincik cēlienos.

/pic.