Current Music: We Have To See, We Have To Know (Extended)-Velvet Acid Christ-Between The Eyes, Vol. 1
jau dažas dienas es sevi esmu nosēdinājis ērtā krēslā un veicu pašinterviju.
un es saprotu, ka viss ir izgāšanās.
viss, ko esmu izvirzījis par saviem dzīves pamatakmeņiem ir tik ļoti ūdensbaloni, ka tie, pašā to radīšanas mirklī, ir sašķīduši lupatu lēveros.
kamēr biju armijā viss bija labi, jo bija noteikumi, kuru visniecīgākais pārkāpums draudēja ar bargu sodu - izolācija no ārpasaules mēneša garumā. un tas bija sasodīti biedējoši un man nepalaimējās tikai vienreiz.
tad es izdomāju, ka man jānodzeras, un mēģinu to jau 3 gadus un saprotu, ka man tas neizdosies, jo ir manī kaukāds motors, kas visu to mēģina stumt pie malas un likt man būt labākam kā gribētos un kompensēt sev nodarīto ļaunumu ar izdzīvošanai nepieciešamo šādos ekstremālos apstākļos. es nespēju nogalināt sevi dabīgā ceļā, tātad, patiesībā, es negribu sevi nogalināt. es gribu dzīvot, tikvien, ka nav ne mazākās sajēgas - kā! vienīgā doma, kas pamato esību ir iemīlēties, bet es zinu, ka tas vainagojas ar izgāšanos, jo tas neilgst mūžību, bet es neprotu dzīvot pats sev un ikdienā nekam citam man dzīvot negribas. man ir vienalga globālā sasilšana, man pofig bērni Āfrikā, kas mirst badā, man nav kam ziedot, man nav kam ziedoties..
un es esmu apmulsis ar to savu vienaldzību sevī, kas kliedz pēc izskaušanas, bet nav ar ko aizstāt.
un es apbrīnoju cilvēkus, kas spēj dzīvot kautkam. kautkam, kas viņiem dod dzīvotjēgu un ticību viņu dzīves nepieciešamībai.
es viņu apbrīnoju, bet man šķiet, ka viņi sev melo, vai arī - viņi nekad nav aizdomājušuies par savas esības nevajadzību.
šis nav depresīvs ieraksts. šis ir pārdomu ieraksts. un man ļoti negribētos, lai kāds pēkšņi domā tā kā es šobrīd, jo tas ir ļoti slikti tā domāt, tikvien, ka es nespēju saprast kādēļ man ir tādas domas un sajūtas.
un es saprotu, ka viss ir izgāšanās.
viss, ko esmu izvirzījis par saviem dzīves pamatakmeņiem ir tik ļoti ūdensbaloni, ka tie, pašā to radīšanas mirklī, ir sašķīduši lupatu lēveros.
kamēr biju armijā viss bija labi, jo bija noteikumi, kuru visniecīgākais pārkāpums draudēja ar bargu sodu - izolācija no ārpasaules mēneša garumā. un tas bija sasodīti biedējoši un man nepalaimējās tikai vienreiz.
tad es izdomāju, ka man jānodzeras, un mēģinu to jau 3 gadus un saprotu, ka man tas neizdosies, jo ir manī kaukāds motors, kas visu to mēģina stumt pie malas un likt man būt labākam kā gribētos un kompensēt sev nodarīto ļaunumu ar izdzīvošanai nepieciešamo šādos ekstremālos apstākļos. es nespēju nogalināt sevi dabīgā ceļā, tātad, patiesībā, es negribu sevi nogalināt. es gribu dzīvot, tikvien, ka nav ne mazākās sajēgas - kā! vienīgā doma, kas pamato esību ir iemīlēties, bet es zinu, ka tas vainagojas ar izgāšanos, jo tas neilgst mūžību, bet es neprotu dzīvot pats sev un ikdienā nekam citam man dzīvot negribas. man ir vienalga globālā sasilšana, man pofig bērni Āfrikā, kas mirst badā, man nav kam ziedot, man nav kam ziedoties..
un es esmu apmulsis ar to savu vienaldzību sevī, kas kliedz pēc izskaušanas, bet nav ar ko aizstāt.
un es apbrīnoju cilvēkus, kas spēj dzīvot kautkam. kautkam, kas viņiem dod dzīvotjēgu un ticību viņu dzīves nepieciešamībai.
es viņu apbrīnoju, bet man šķiet, ka viņi sev melo, vai arī - viņi nekad nav aizdomājušuies par savas esības nevajadzību.
šis nav depresīvs ieraksts. šis ir pārdomu ieraksts. un man ļoti negribētos, lai kāds pēkšņi domā tā kā es šobrīd, jo tas ir ļoti slikti tā domāt, tikvien, ka es nespēju saprast kādēļ man ir tādas domas un sajūtas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}