If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

Es nez.
Man sāk apnikt nodzerties.

Nevienam vairs neinteresē traģēdijas, jo tas tak tik ikdienišķi...

Kopš parīttdienas nodarbošos ar veseligu dzīvesveidu (grāmatai un pensijai)

es esmu iemīlējies

alkoholismam ir unikāla priekšrocība, kad organisms sāk novecot.

tie, kas nedzer, dodas pie ārsta tiklīdz kautkāds nekomforts organismā.
rij hwz tabletes un nīkuļo nedēļām..

es vienkārši dzeru vienu vīnu mazāk un veselība uzreiz uzlabojas

simple as fuck

Laikam beidzot esmu izlīdis no tā expat maisa un man uzreiz sagribējās iepazīt.

Iemācīties lasīt ir prioritāte nummur viens.

Ēst, dzert... (saēsties)

Dzīves jēga kā teorēma?

Ir 7:24 rītā un es dzeru savu brokastu alu un priecājos.

Man ir prieks par to, ka vakar esmu nodzīvojis labu dzīvi.

bring it on ŠODIENA!

"Labdien. Mani sauc alcoholic un es esmu skaidrā 123 dienas."

Tas nekad nenotiks.

Skaidrība ir vissliktākais, kas var notikt ar cilvēku mūsdienās.

Putins ir skaidrā un paskat ko sadarījis.

kautkad sen francijā mēģināju visu pēc kārtas, bet sapratu, ka viss ko spēju kontrolēt ir alko un nedaudz zāles.
kontrolēt hapiness, manuprāt, ir dzīves jēga.
apmēram pirms mēneša man bij pa daudz hapiness un atceļā no altāra trīsreiz nokritu no velosipēda

intelektuāla vientulība eksistē.

es varu pļāpāt ar jebkuru laivai tas cilvēks no spānijās, igauijas vai francijas - viss viena alga - atradīsies temats pļāpām.

šovakar uzradās Robert draugi un tur tāds tukšums ka dzirdu savu atbalsi - nav labi.

alus, mūzika un vienpatība it is.

Pablo atkal ir ievācies viesistabā.

Pirms nedēļas izmetu, bet Roberta mīkstā sirds viņu šodien ielaida atpakaļ.

Sēž uz dīvāna, ēd manu biešu zupu un murrā.

Es vairs nez ko ar tiem poļiem iesākt...

Mums visa pagājusī nedēļa brīva, jo ķīnieši neatsūtīja velo rāmjus un fabrika uz brīdi bij spiesta pārstāt produkciju.

Četras dienas alkoholizēšanās un tad 3 dienas PlayStation.

Vakar izvilkos realitātē nopirkt kautko veselīgāku kā pica un ūdens. jo housemate teica, ka jūtas vientuļš.

Rums. Kola. Steiks.

Novilkos lejstāvā, iemaisīju drinkus, bet saruna ar housemate ilga pusotru minūti kurā viņš teica, ka man esot datorspēļu atkarība.

Tad viņš bij atpakaļ telefonā un sūtīja arbūzus un sirsniņas kautkādām poļu čiksām iekš TikTok...

Nu un tā tas šobrīd notiek - mēs alkstam socializēšanos, bet nesocializējamies

Man ir 44 un es esmu izdzīvojis dažas dzīves par ko nekad bērnībā pat nespēju iedomāties.
(Ne tā līdz galam izdzīvotas, bet tomēr..)

Kad jutu, ka uzbrūk rutīna, vai nāve, tad muku prom.
(Un es joprojām nezinu kā tas ir - nomirt, dzīvot rutīnā..)

Šobrīd ir tāda kā stāvēšana malā un domāšana par to kas un kā tālāk.
(Tāda kā pagaidu safe house iekš visa tā bardaka kas visapkārt notiek..)

Kopš strādāju fabrikā esmu daudz iemācījies par ļaužu dzīvēm.
Iepriekš es filozofēju savā komforta zonā, bet te nu tas ir - normāla cilvēka ikdienas esība.

Prieki. Bēdas. Laime. Nelaime.


Dzīve

Mācos

ir 8 rītā un es velkos uz AA mītingu, jo kolēģim atkal pazuda sliedes ..

es nez kā palīdzēt cilvēkam, kas šņauc - ikdienas - nedēļas ieteikto normu

Holande nekad nav bijusi iekš mana COUTRIES TO VISIT listē, bet te nu es esmu.

Bij pēdējais brīdis, jo naudas līdzekļi Polijā bij izskausti un biznesam āmen, jo ļaudīm nav nav naudas ārsienu tīrīšanai.

Visu smuki saliku garāžā un pateicu attā uz hwz cik ilgu laiku.

Šobrīd strādāju Giant fabrikā kur ražo velosipēdus. Giant, Bergamont, Scott.

Tas ir kautkas ko vienmēr iekš sava prāta esmu nicinājis un tai pat laikā apbrīnojis - strādāt fabrikā.

Bet te nu es esmu.

Trīs mēnešu laikā esmu uzkalpojies līdz mehāniķa amatam, jo man nedaudz saprašanas par to kas un kur jāskrūvē uz tiem nenormāli pārcenotajiem velosipēdiem (vakar urbu caurumu scott velosipēdam kas maksā 25000 euro)

Dzeru - jā
Pīpēju - jā
Pīpēju zāli - protams (Holande tak!)
Šņaucu kokaīnu - es ne, bet visi man apkārt jā un man tas netraucē, jo es zinu savas indes un lietoju tikai to ko esmu spējīgs kontrolēt

Kārtējā valsts, desmitiem jaunu paziņu un es beidzot atkal smaidu, jo viss ir tik labi cik labi šobrīd var būt.

Turās!

Piebraucu pie veikala lai nopirktu mikroviļņu zupu, sviestmaizi un dažas promiles un pie veikala ārdurvīm pavecs vīrs, nedaudz noplucis, un prasa vai nav man 2zloti.
Dodu un prasu vai pietiks.
Onka saka ka nav ēdis kopš vakar.

Sēdējām uz kāpnēm, ēdām sviestmaizes un strēbām zupu

Nolādētā Polijas inflācija...

Ja Google nebūtu atcerējies manu "login" un "password" tad nekad man nebūtu iespējas tikt atpakaļ un bīdīt textus..

Iespējams ka tas būtu bijis labāk man. Iespējams, ka labāk Jums, jo nevienav nebūtu jālasa sekojošais:

"Es šovakar piedirsu bikses. Tieši pirms iziešanas uz veikalu nopirkt trešo vīnu."

Mans vecvecvecvectēvs bij vācu barons kas uzstūma dēlu istabmeitai un izdeva viņu par sievu ciemata kalējam.

Mans vecvectētvs bij karā un tad nodzērās un nomira pieklājīgā vecumā.

Mans vectēvs nebij karā, nodzērās ap 50, dabūja asinsizplūdumu galvā jo pakrita (galva versus galds), nodzīvoja līdz 80+, pēdējos padsmit gadus gultā.

Onkuļi ar nebija karā. Ir veseli. Dzer daudz un izskatās ka vēl ilgi karos ar savu nolādēto veselību, jo nekas viņiem nekaiš.

Es (oficiāli) nebiju karā. Ļoti cenšos nodzerties un nosprāgt. Pirms dažiem mēnešiem sāku taisīt visādas pārbaudes pie dakteriem lai pārliecinātos, ka beidzot mirstu. Nekā no tā - esmu vesels kā rutks un hepatalogs teica ka tik veselu aknu, mana vecuma cilvēkam sen nebij redzējis...

wtf?

gēni?

Es nez... bet manuprāt viss ir nedaudz šķērsām.

"Viss" ir vispārinājums ja pareizi atceros.

Un vispārinājums ļoti labi attiecas uz šo sasodīto situāciju


Mazie uzņēmēji krīt un bankrotē visapkārt (Es tai skaitā)

Korporācijas uzzied un plaukst un globalizācijai un legālai paverdzināšanai urrā (zinu jo mana sieviete strādā iekš vienas no tām)

iespējams, ka neko nesaprotu, bet kā outsaiders visam korporāciju plānam (cenšos uzturēt savu dzīvošanu pelnot pats un godīgi maksājot nodokļus iekš valsts kur šobrīd dzīvoju) esmu ļoti nikns


Sensenos laikos mēģināju studēt žurnālistiku (un tai pat laikā strādāju kādā no Latvijas avīzēm deviņdesmitajos) un ļoti ātri sapratu, ka nedrīkst rakstīt visu ko grib

Žurnālists ir cilvēks kam jānomaksā rēķini bāra, īre dzīvoklim un meitene, laiku pa laikam, jāaizved uz kafetēriju ielakt konjaku.


Tas bij 23 gadus senā pagātnē bet deru ka nekas iekš tā visa nav mainījies - žurnālistam ir jānopelna sava ikdenas (IZ)dzīvošana.

Ja es šodien strādātu kādā no masu mēdiju flagmaņiem tad noteikti COVID izvēlētos kā galveno tematu maniem rakstiem, analīzēm, intervijām

Kādēļ?

To var pārdot.

Ļoti viegla produkta (katra žurnālista darbs ir produkts) pārdošana.


Manuprāt, tas viss kas ar mums un ap mums šobrīd notiek ir tikvien kā uzpūsts bubulis un agrāk vai vēlāk visi tie kam bija jānomirst nomirs tā vai tā, bet cietīsim visi tie kam imūnsistēma izturēs COVID, bet tā vai tā nomirsim, jo nav ko likt uz galda...

Turās!

Jau 2 nedēļas ceļos 7.25 AM, vāru kafiju un izeju uz balkona izpīpēt cigareti.
Kaimiņmājā ievācās jauniete, kas ceļas 7.30 un nekaunīgi kaila atver aizkarus savā guļamistabā.

That makes my day every day :D

Bet ja tā nopietni, tad jāadzīst ka viss fujpē kaka - nu ļoti man nepatīk šitā globālā panika.
Alkohols ar vairs nav diezko garšīgs, bet cenšos dzert ikdienas.