| "Lauku sēta" | 1. Feb 2013 @ 13:25 |
|---|
FINANŠU UN EKONOMISKO NOZIEGUMU IZMEKLĒŠANAS PROKURATŪRAI
Dzirnavu ielā 113, Rīga, LV 1011
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894.
Esmu saņēmis VP RRP Kriminālpolicijas pārvaldes 3.biroja 1.nodaļas priekšnieka A.Kairova parakstītu lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu saistībā ar LTV raidījumā „Lauku sēta 2” demonstrēto nelikumīgu alkoholisko dzērienu ražošanu un lietošanu.
Kā man mutiski paskaidroja šī dokumentu sastādītājs Abzulēns, tad šāds lēmums esot pieņemts tāpēc, ka, saskaņā ar šovā „Lauku sēta 2” piedalījušos cilvēku liecībām, caur kandžas aparātu esot tecināts ūdens, bet dzerts veikalā pirktais degvīns, tēlojot, ka tā ir kandža.
Uzskatu, ka šādas liecības (ja tiešām tās ir sniegtas) nevar uzskatīt par ticamām, jo šāda rīcība nav loģiska – kāpēc tēlot kandžas dzīšanu un vēlāk dzert veikalā pirkto degvīnu, ja pēdējo darbību var veikt tāpat, bez liekas tēlošanas un ākstīšanās. Manuprāt, šova dalībnieki tādejādi vēlējās izvairīties no kriminālatbildības. Iespējams, ka šādas pasaciņas stāstīt viņiem ieteica paši policisti, lai pēdējiem būtu mazāk darba, pildot savus tiešos dienesta pienākumus.
Pamatojoties uz augstāk minēto, lūdzu Jūs:
1. Atcelt A.Kairova pieņemto lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.
2. Atkārtoti izvērtēt LTV-1 kanālā redzamajā pārraidē publiski demonstrētās nelegāli ražota alkohola izgatavošanas un lietošanas ainas saistībā ar LKL 221.-1 un 221-2.p.
http://www.lattelecom.tv/arhivs/ltv1/2012-11-08/1351235369964/lauku_seta_2
3. Tāpat lūdzu Jūs pievērst uzmanību, ka policijas darbinieki vairāk kā divas reizes pārsniedza likumā paredzētu laiku atbildes sniegšanai uz iesniegumu – 1 mēnesi.
01.02.2013. A.Gedroics |
| Cīņa ar debilo Vācijas gaili | 15. Jan 2013 @ 18:38 |
|---|
DAUGAVPILS PILSĒTAS PROKURATŪRAI
Ģimnāzijas ielā 11, Daugavpilī, LV 5401
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
2012.gada 13.novembrī es Daugavpils policijas pārvaldē 18.Novembra ielā 41a rakstiski vērsos ar lūgumu sodīt Vācijā dzīvojošo personu LINARDU GRANTIŅU, kurš internetvietnē http://tautastribunals.eu/?p=11448 bija izteicis draudus mani noslepkavot, uzsākt pret šo personu kriminālprocesu pēc LKL 132.panta, un mani šinī kriminālprocesā atzīt par cietušo. 2013.gada 14.janvārī saņēmu LRPDIKP Rietumu nodaļas inspektora E.Tamaras parakstītu atbildi, kurā mans lūgums tiek noraidīts, pamatojoties uz KL 4.p.3.d., 7.p.1.d., un, vadoties no KPL 373.p.1.,5.d., 377.p.2.p., tiek atteikts uzsākt kriminālprocesu.
Uzskatu, ka šis lēmums ir atceļams šādu apsvērumu dēļ:
Tā kā L.Grantiņš dzīvo Vācijā, viņš nevar manis sistemātiski izsekot, demonstrēt ieroci, kā arī citādā veidā regulāri iedarboties fiziski. Tomēr tas neizslēdz iespēju kādā brīdī viņam ierasties Latvijā, lai izrēķinātos ar mani, vai nolīgt šim nolūkam kādu citu personu. Lai arī neesam ar minēto cilvēku personīgi pazīstami, viņš zina manu mājas adresi, ko esmu vairākkārt publicējis saziņas līdzekļos, un vajadzības gadījumā var mani sameklēt, lai nodarītu man fizisku kaitējumu. Uzskatu, ka šis cilvēks ir impulsīvs, garīgi nenosvērts, darbojas mirkļa iespaidā, par ko liecina ieraksti viņam piederošajā internetvietnē, un tieši tāpēc viņš ir bīstams manai veselībai un dzīvībai. Uzmanību pelna arī viņa izteikums: „Iegaumējiet, nožēlojamie perversie viepļi, es savā mūžā neesmu atstājis neizpildītu nevienu solījumu”, ko E.Tamara nav pieminējis savā lēmumā. Uzskatu, ka policijas pamatdarbs ir NOVĒRST noziegumu, nevis cīnīties jau ar notikušās ļaundarības sekām.
Pamatojoties uz augstāk minēto, lūdzu prokuratūru:
1. Atcelt E.Tamaras lēmumu, uzliekot par pienākumu Latgales reģiona policijas pārvaldei uzsākt kriminālprocesu pret L.Grantiņu pēc LKL 132.panta un atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā. Ja nav iespējams panākt minētās personas izdošanu Latvijai, lūgt sodīt viņu Vācijas varas iestādēm.
2. Noskaidrot, kādēļ atbilde uz manu iesniegumu, ko aiznesu uz policijas pārvaldi 13.11.2012, tika sniegta nevis mēneša laikā, kā to prasa likums, bet tikai 07.01.2013., un vai šajā rīcībā nav administratīva pārkāpuma sastāva no Daugavpils policijas darbinieku puses.
Pielikumā: policijas atbildes kopija uz 1 lpp.
15.01.2013. A.Gedroics |
| Veterānu "samierināšana" | 11. Dec 2012 @ 19:12 |
|---|
PAR 2.PASAULES KARA DALĪBNIEKU SAMIERINĀŠANU
Pēdējā laikā rezonansi Saeimā ir ieguvusi preža Bērziņa ideja par to, ka esot nepieciešams „samierināt” 2.pasaules kara veterānus un piešķirt visiem tā dalībniekiem vienādu statusu. Uzreiz būtu jājautā, vai tad šobrīd šo veco ļaužu starpā notiek kāds karš? Manuprāt, viņi sadzīvo savstarpēji mierīgi, pat tādos strīdīgos datumos kā, piemēram, 16.marts, 9.maijs vai 1.jūlijs nekādu nopietnu fiziska rakstura domstarpību nav bijis, dūru cīņas uz ielām nenotiek, līķi vārtrūmēs nemētājas… Par ko tad mūsu prezis ir tā norūpējies, kāda samierināšana viņam vajadzīga? Acīmredzot viņš un viņu atbalstošie politiskie spēki pilda kādu politisku pasūtījumu, kura uzdevums ir kārtējo reizi novienādot latviešus ar okupantiem, kā arī reiz par visām reizēm likt saprast, ka 2.pasaules karā kritušo karavīru piemiņas diena var būt vienīgi 8.maijs vai 9.maijs, kad pie viena varēs arī lustīgi nosvinēt „vienotās Eiropas dienu”. Un latviešu leģionārs, kas devās aizstāvēt savu zemi pret Austrumu barbaru uzbrukumiem, ja arī nav sliktāks par uz krievu tanka šurp atbraukušo dzērāju Vaņu no Muhosranskas sādžas, tad labāks arī noteikti nē. Zinot mūsu visu līdzšinējo prežu politisko nostāju vēstures un nacionālajos jautājumos, arī par A.Bērziņu un viņa idejām nevajadzētu brīnīties – viņš godam turpina priekšgājēju iesākto. Interesanti gan ir pavērot „labo” un „slikto” Saeimas deputātu pozīciju šai sakarā. „Saskaņas centrs”, kas savulaik tika ierosinājis piešķirt īpašu statusu t.s. „antihitleriskās koalīcijas” cīnītājiem, bet netika Saeimā atbalstīts, uz šo Bērziņa ideju raugās skeptiski, jo nedrīkstot „atbrīvotājus” bāzt vienā maisā ar fašistiem. Šajā ziņā viņi ir diezgan konsekventi un pelnījuši zināmu cieņu par savas nostājas nelokāmību, lai gan tā, protams, ir klaji naidīga Latvijai un latviešiem. Savukārt, otrā puse – t.s. „nacionāļi” no VL-TB/LNNK, kuri atkal savulaik bija gribējuši panākt (vismaz vārdos) Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanu Latviešu Leģionāriem, prezīša ideju gatavi uzņemt ar urravām, protams, izsakot zināmas iebildes par to, ka nevajadzētu attiecināt šo jaundibināmo statusu – 2.pasaules kara dalībnieks, kura nesējiem tad pienāktos visādas privilēģijas, uz kara noziedzniekiem, tāpat uz tiem, kas nav iesaukti armijā Latvijā… utt., u.t.jp., bet vispār ideja esot laba un apsveicama. Un kā lai tā nebūtu, ja to izvirzījis mūsu „mīļais, labais, gādīgais” prezidents, kurš vienlaikus ir arī valdošās koalīcijas stabilitātes garants. Kas vēl var būt svarīgāk šiem nožēlojamajiem mutes bajāriem, viltus patriotiem, kā silto vietiņu saglabāšana?
Kāds tad izskatīsies Saeimas izstrādātais likumprojekts šai sakarā? No man patlaban pieejamās informācijas, ko esmu guvis no saziņas līdzekļiem, jāsecina, ka šo statusu saņemšot visi Latvijas pilsoņi (cik noprotams, naturalizētie okupanti līdz ar to arī), kas ir piespiedu kārtā iesaukti Vācijas vai PSRS armijā. Tātad, tie komunisti un komjaunieši, kas 1941.gada jūnijā brīvprātīgi devās bēgļu gaitās kopā ar PSRS armiju un vēlāk iestājās Sarkanajā (Padomju) armijā, tādu statusu it kā nedabūšot. Tas būtu pareizi un taisnīgi, taču līdz ar to sanāk, ka Latvju Patrioti, kas jau 1941.-42.gadā, lai atriebtu Baigā gada noziegumus, pieteicās policijas bataljonos, kurus drīz vien sāka izmantot kā regulāro armiju; tāpat arī tie leģionāri, kas iestājās šajā veidojumā paši, negaidot iesaukšanas pavēsti, tādu nesaņemtu. Savukārt, tas pats Vaņa no Muhosranskas sādžas, ja nebūs paslinkojis aiziet savulaik uz Naturalizācijas pārvaldi, bet tagad uz PIDu pēc LR pilsoņa pases, gan ar tādu tiks apveltīts. Cik noprotams, tad (viltus) Nacionālo apvienību šī kārtība apmierina, nekādus protestus pret to no viņiem neesmu ne redzējis, ne dzirdējis. Tāpat nav skaidrs, kādiem kritērijiem jāatbilst būtu „kara noziedznieka” statusam – acīmredzot, lai padomju pusē karojošajam tādu piešķirtu, jābūt ECT spriedumam, kā, piemēram, V.Kononova lietā, bet vācu pusē karojošajiem, baidos, ka pietiks ar kompromata saņemšanu no Vīzentāla centra un tamlīdzīgām iestādēm. Nav skaidrs arī, vai PSRS pusē karojošo veterānu aktīvā dalība pēckara gados, tā laika terminoloģiju lietojot, „bandītiskās pagrīdes” apkarošanā, varēs būt par šķērsli godpilnā statusa piešķiršanai, pēc visa spriežot, jāsecina, ka laikam gan nē. Vārdu sakot, atliek vien secināt, ka šis likums domāts galvenokārt „pareizajā” pusē karojošo sarkanarmiešu reabilitācijai, kuri pašreizējā „brīvajā” Latvijā netiekot pienācīgi cienīti, bet leģionāri labākā gadījumā saglabās tādu pašu statusu, kāds tas ir šobrīd – ne šis, ne tas…
Kādas ir manas personīgās domas šai sakarā? Protams, es atzīstu, ka vairums cilvēku tajā laikā neizvēlējās, kurā pusē karot, bet bija sava laikmeta upuri. Atzīstu arī, ka abas lielvaras nedomāja par mūsu tautas nacionālajām interesēm, bet izmantoja mūsu tautiešus kā lielgabalu gaļu, lai nebūtu jānogalina savējie tautieši. Tai pat laikā es nekādi nevaru piekrist, ka abās pusēs karojošie vīri un sievas būtu vienādi vērtējami. Un šeit pat nav tik būtiski, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iestājās kāds no viņiem vienas vai otras valsts armijā. Svarīgi ir – kādas sekas bija vienas vai otras puses cīņai? Mēs varam bezgala daudz spekulēt par to, kas būtu noticis tad, ja karā būtu uzvarējis Hitlers, cik tad labi (slikti) dzīvot būtu latviešiem, šoreiz es pie tā nepakavēšos… Atzīmēšu vienīgi to, ka šobrīd Latvijā vāciešu tikpat kā nav, nekādas paliekošas negatīvas sekas vācu pusē karojošo ļaužu cīņa mūsu valsts iedzīvotāju nacionālajam sastāvam nav atstājusi. Taisni otrādi – sākoties 2.pasaules karam, Vācijas Vadonis savus tautiešus sauca mājās, uz Vāciju, un lielākā viņu Latvijā dzīvojošo daļa šim aicinājumam atsaucās, un patlaban atgriezties Latvijā ne viņi, ne viņu pēcnācēji nekāro. Turpretī, pēc Latvijas „atbrīvošanas no fašistiem” Latviju masveidā pārpludināja savā nospiedošajā vairumā naidīgi noskaņotu militāro un civilo okupantu pūļi no citām „brālīgajām” PSRS republikām, kuru skaits, 1990.gada 4.maijā pasludinot formālu neatkarību, bija tuvs miljonam. Šī klaidoņu varza nebūt netaisās atgriezties savās mītnes zemēs, bet turpina parazitēt Latvijā, sagādājot fiziskas un morālas ciešanas pamattautai – latviešiem. Un tā nu sanāk, ka tie, kas cīnījās PSRS pusē, lielākoties gan, protams, neapzināti, ar savu darbību aktīvi sekmēja šo noziedzīgo Latvijas kolonizācijas procesu. Lūk, kādas negatīvas sekas atstājas karošana t.s. „antihitleriskās koalīcijas” rindās, tās joprojām nav novērstas, un nekas neliecina, ka tas varētu notikt tuvākajā nākotnē. Un tāpēc es uzskatu, ka nedrīkst vienādot vienas un otras puses cīnītājus – arī tad, ja abi ir latvieši, iesaukti piespiedu kārtā Latvijā un pēc pārliecības bijuši Latvju Patrioti, kas vislabāk karotu savas valsts armijas rindās. Ko nu vēl runāt par okupantiem, kas mums ir tikai no vienas – PSRS puses, kādu vācu tautības Vērmahta zaldātu vai viņa pēcteci ar uguni gaišā dienas laikā neatrast. Lūk, kāpēc es uzskatu, ka Leģiona un policijas bataljonu cīnītāji, neatkarīgi no tā, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā tajos nonākuši, ir pelnījuši pagodinājumu no Latvijas Valsts puses, bet pretējā pusē karojošie – nē! Tikai, manuprāt, tā kā Latvija kā valsts nav piedalījusies 2.pasaules karā, tad nekādu „kara dalībnieka” statusu šiem cilvēkiem nav jāpiešķir. To, ja kāds vēlas saņemt, lai prasa no valstīm, kas uzsāka šo karu – PSRS un Vācijas. Cita lieta – nacionālās pretošanās (pret otrreizējo PSRS okupāciju) dalībnieka statuss, to tiešām vēl dzīvie vācu pusē karojošie Latvijas pilsoņi būtu gan pelnījuši, un par to arī būtu jācīnās nacionāli noskaņotiem deputātiem, ja vispār šinī Saeimā kaut viens tāds ir, par ko es personīgi nopietni šaubos. Bet šī ideja, ko izvirzījis prezis Bērziņš, man ir kategoriski nepieņemama, un es ļoti ceru, ka gan „Daugavas Vanagi”, gan Nacionālo karavīru biedrība arī ļoti aktīvi cīnīsies pret Latvijas Brīvības cīnītāju un tās kapraču vienādošanu. Vienkāršo cilvēku starpā naida šobrīd nav un nebūs arī turpmāk, bet tas nenozīmē, ka mums jāpārraksta vēsture un jāmaina vispārzināmu notikumu interpretācija, izdabājot Eiropas „politkorektuma” prasībām.
LATVIJU LATVIEŠIEM !!! NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! CĪŅAI SVEIKS !!!
11.12.2012. Aivars Gedroics |
| TAKTIKA | 14. Nov 2012 @ 17:27 |
|---|
VAI MALĀ STĀVĒŠANA UN KLUSĒŠANA IR PAREIZĀKĀ TAKTIKA? Savulaik ASV darbojās tāds publicists un politiķis DEIVIDS LEINS (1938-2007), kurš bija tāds kā politiskais dvīņubrālis Martinam Luteram Kingam, kurš iestājās par nēģeru tiesībām, savukārt, Leins aizstāvēja baltos. Pēdējos gados tieši šai iedzīvotāju sastāvdaļai ir nepieciešama aizstāvība, jo melnādainos, ja arī diskriminē, tad tikai pozitīvā nozīmē, respektīvi, radot viņiem privilēģijas. Savus pamatuzskatus viņš ir paudis 88 baušļos, ko var izlasīt, piemēram, šeit http://www.spoki.lv/aktuali/88-Deivida-Leina-bausli/26766. Cik tie pareizi un mūsdienu situācijai atbilstoši, katrs var pats izvērtēt. Tomēr cita starpā viņš ir arī izteicies, ka nevajagot plātīties publiskās vietās ar nacionālistu simboliku (piemēram, Ugunskrustu), jo tas varot izsaukt pretreakciju no līdzpilsoņu puses, un, galvenais, parādīšot, cik maz esot tādu ļaužu, kas to nēsā, tātad, arī atbalsta nacionālistiskas idejas. To pašu iemeslu dēļ viņš neatbalstot arī mītiņu un piketu organizēšanu, jo tie parādot, cik (ne) populāras Patriotu idejas esot civēku vidū, piemēram, pederastu gājienos piedaloties krietni vairāk ļaužu. Vajagot tautu klusībā aģitēt, pagaidīt, kad mums būs gatavi sekot miljoni un tad tikai sākt darboties. Šādai minētā kunga nostājai gan nekādi nevaru piekrist.
Organizējot dažādus masu pasākumus (16.martā, 1.jūlijā u.c. datumos), nereti dzirdamas visādas pseidopatriotiskas atrunas – sak, es jau ietu, bet par mani smiesies, ja es tur būšu teju vienīgais, turklāt vēl „drošībnieki” nofilmēs ar kamerām… utt. Ko es no tā iegūšu, tikai nepatikšanas. Labāk pagaidīšu līdz nākamajam gadam, tad vēl aiznākamajam…, kamēr būs nobriedusi politiskā situācija, kad būs lielāks atbalsts tautā, kad mūs būs tik, ka nevarēs ne visus piekaut, ne aizturēt…, nu tad varbūt arī es būšu gatavs piedalīties, bet agrāk nē. Un nesaprot šis cilvēciņš (vai drīzāk tikai izliekas nesaprotam), ka, šādu taktiku piekopjot, mēs to augšāmcelšanās brīdi visticamāk nekad nesagaidīsim. Ja jau neviens cilvēks nekad nekur neies un publiski neko nedarīs, tad no kurienes lai viņiem rastos sekotāji? To nav un nebūs ne tagad, ne vēlāk. Un tā nu mēs ar savām idejām mūžam atradīsimies pagrīdē, bet ielās valdīs kosmopolīti un pederasti. Nevajag, protams, ieslīgt arī otrā galējībā un tīšuprāt izaicināt likteni, apzināti pārkāpjot likumu. Mūsu ienaidniekiem ļoti gribas mūs ietupināt aiz restēm, nevajag viņiem sagādāt to prieku. Tai pat laikā tā sauktos „nerakstītos likumus” (piemēram, nesaukt nēģeri par nēģeri, jo daudziem nēģeriem tas it kā nepatīkot), gan nav jābaidās pārkāpt. Patriotam ir jāprot izvēlēties, kas viņam ir svarīgāk – brīva savu uzskatu paušana un godprātīga politiskās pārliecības aizstāvēšana, vai arī iztapšana savam kaimiņam, kurš, nedod Dievs, sāks uz tavu pusi greizi skatīties vai varbūt pat pārstās tevi sveicināt. Katrs cilvēks, protams, dzīvo kā uzskata par pareizu un prot, bet, manā uztverē, ir vairāk nekā liekulīgi dēvēt sevi par Patriotu, ja nav dūšas savus uzskatus publiski demonstrēt un aizstāvēt. Šādi zemdeķa varoņi manā uztverē ir vēl pretīgāki par atklātiem ienaidniekiem, par kuriem mēs vismaz droši zinām, kas viņi tādi ir un ko no viņiem var nākotnē sagaidīt.
Mans uzskats ir šāds – katrs cilvēks ir pirmkārt atbildīgs savas sirdsapziņas priekšā. Un ja mana sirdsbalss saka man sveicināt Brīvības pieminekli ar izstieptu paceltu labo roku, es to daru. Man nospļauties, ka mani par to lamā pēc tam ne tikai okupantu saziņas līdzekļi, bet arī kāds prātu izkūkojis gailis no Minsteres, kurš iedomājas sevi esam par lielu Patriotu. Protams, es priecātos, ja ļaudis, kas dēvē sevi par Pērkonkrustiešiem, arī to darītu, kā viņu priekšteči pirmskara Latvijā. Dievs vien zina, kāpēc pašreizējie viņu sekotāji no šī sveiciena vairās. Lai nu kā, mani priecē viņu apsēji ap roku ar svastiku. Un es neskumstu, ka mūsu skaits ir tik mazs, bet priecājos, ka neesmu tāds vienīgais, kuram Ugunskrusts ir svēts. Ticu un ceru, ka šādu cilvēku ar gadiem kļūs arvien vairāk. Vietā arī atgādināt, ka nekad neviens likums mums Latvijā nav aizliedzis šo simboliku lietot. Bet, ja mūsu ienaidniekos tā izraisa naidu un riebumu, mani tas tikai priecē. Tāpat, ja es saskatu Ā.Hitlera darbībā ne tikai sliktas, bet arī labas lietas, es nebaidos par to runāt un rakstīt publiski. Un, ja kādam „varonim”, kuram Vācija savulaik ir devusi patvērumu no PSRS tirānijas, tas izsauc kādas pretenzijas, es viņam pasaku vienkārši: „Vecīt, ej ieskrieties!”. Tas, protams, nenozīmē, ka es tādejādi aizstāvu agresīvus karus vai noziegumus pret cilvēci.
Tālāk – esmu teju vienīgais cilvēks Latvijā, kurš publiski iebilst pret patlaban mūsu zemē (un daudz kur citur pasaulē arī) plaši praktizēto psihiski nenormālo īpatņu lutināšanu viņu uzturēšanas vietās, privilēģiju radīšanu viņiem un viņu integrēšanu normālo ļaužu sabiedrībā. Un man ir galīgi pie vienas vietas, ko par to domā tāds cilvēciņš, kam savulaik cietumā smadzenes ar ķebli no galvas izdauzītas un kurš regulāri tāpēc redz visādas halucinācijas un vīzijas. Vispār tiem, kas izsaka pretenzijas pret manu runu vai rakstu saturu, atbildu īsi un skaidri: „Nelasiet un neklausieties, ja nepatīk!”. Taisni apbrīnojami, cik ļoti gļēvajiem un mazdūšīgajiem gribas nevis, Raiņa vārdiem runājot, „mainīties uz augšu”, bet gan drosmīgos „pavilkt uz leju”, līdzīgi kā dzērājam nav lielāka prieka kā piedzirdīt atturībnieku, ja tas gadījumā pēkšņi izdodas. Kā vienā, tā otrā gadījumā jābūt gana lielam gribasspēkam šādai ietekmei neļauties.
Nereti man vaicā – kā tev, Aivar, izdodas rakstīt tik asi un vienlaikus nenonākt nepatikšanās ar policiju? Atbilde ir īsa un skaidra – es ievēroju likumus. To pašu iesaku darīt arī citiem! Kaut kāda minimāla demokrātija un izteikšanās brīvība mūsu valstī joprojām ir, tikai jāprot to atbilstoši izmantot. Taču tas nenozīmē, ka jābūt gļēvam, izvairīgam un „politkorektam”. Var izteikties asi, drosmīgi un radikāli, tai pat laikā nepārkāpjot likumdošanu. Un tikai tad, ja mēs paši kaut ko darām sevis sludināto ideju īstenošanas dzīvē labad, varam to pašu gaidīt arī no citiem!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
14.11.2012. Aivars Gedroics |
| Jukušais idiots jāsoda | 13. Nov 2012 @ 13:56 |
|---|
DAUGAVPILS PILSĒTAS UN RAJONA
POLICIJAS PĀRVALDEI
Vaļņu ielā 27, Daugavpilī, LV 5400
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Internetvietnē http://tautastribunals.eu/?p=11448 ir publicēts tās autora, Vācijā dzīvojušā latvieša LINARDA GRANTIŅA raksts, kurā ir izteikti draudzi manai dzīvībai, konkrēti:
Pilnīgi personīgi Gedroicam, Pupuram un Prūsim:
Iegaumējiet, vienu dienu es stāvēšu jūsu priekšā ar “stobru”, un prasīšu paskaidrojumus par šiem pretīgajiem apvainojumiem.
Es bez mazākām emocijām ielaidīšu jūsu pretīgajos nodevēju purnos visu aptveri.
To paredz arī starptautiskie LIKUMI un katras demokrātiskas valsts Kriminālkodekss- Krimināllikums.
Arī Aivaram Andersonam no “tās īstās NA” būs jāatbild par meliem, kurus viņš izplata par Grantiņu.
Iegaumējiet, nožēlojamie perversie viepļi, es savā mūžā neesmu atstājis neizpildītu nevienu solījumu.
12.11.12 L. Grantiņš
Es šos draudus uzskatu par REĀLIEM, ņemot vērā, ka no Vācijas atbraukt uz Latviju šobrīd ir ļoti vienkārši, tādejādi uzskatu, ka L.Grantiņam ir iespēja mēģināt īstenot savus draudus dzīvē.
Pamatojoties uz augstāk minēto,
lūdzu Valsts policiju:
1. Uzsākt kriminālprocesu pret L.Grantiņu pēc LKL 132.p. un lūgt Vācijas varas iestādēm izdot viņu tiesāšanai Latvijā.
2. Atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
13.11.2012. A.Gedroics |
| » Sūdzība Sprūdžam |
|---|
VALSTS REĢIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS UN PAŠVALDĪBU LIETU VALSTS MINISTRAM
E.SPRŪDŽA kungam
Dzīvojamās mājas Daugavpilī, Teātra ielā 34, vecākā
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tel. 65428660, 28229894,
iesniegums
Esmu spiests vērsties pie Jums ar sūdzību par Daugavpils pašvaldībai piederošā uzņēmuma SIA „DzKSU” darbību. Šis uzņēmums ir mūsu mājas Daugavpilī, Teātra ielā 34, apsaimniekotājs. Pirms vairākiem gadiem šis uzņēmums iepirka automātiskos siltummezglus, kurus sāka uzstādīt daudzdzīvokļu mājām, neprasot to iedzīvotāju piekrišanu. Mūsu mājas iedzīvotāji bija to skaitā, kuri atteicās no šī pakalpojuma, jo neredzēja pēc tā nepieciešamību, tā kā mūsu mājas esošais siltummezgls darbojās normāli, turklāt nepieciešamības gadījumā tā darbību varēja regulēt, manuāli pagriežot apkures ventili. Drīz pēc šī notikuma SIA „DzKSU” darbinieki noregulēja apkuri uz maksimālo intensitāti un atteicās to samazināt pēc iedzīvotāju lūguma, aizbildinoties, ka tas neesot tehniski iespējams, lai gan līdz šim bija to sekmīgi darījuši. Tikai pēc tam, kad mēs 2011.gada nogalē bijām sarīkojuši dzīvokļu īpašnieku kopsapulci, lai atteiktos no pašreizējā apsaimniekotāja – SIA „DzKSU” – pakalpojumiem, šīs iestādes darbinieki pēkšņi mainīja savu viedokli augstāk minētajā jautājumā un atkal atsāka pēc mana lūguma regulēt elevatora tipa siltummezgla apkures ventili. Tā tas turpinājās līdz pat 2012.gada pavasarim, kad šīs darbības veikt pēkšņi atkal kļuva „tehniski neiespējams”. Kā mani informēja SIA „DzKSU” apkalpojošais personāls, tad šādu pavēli (neregulēt mūsu mājas siltummezglu) esot devusi minētā uzņēmuma Ražošanas un tehniskās nodaļas vadītāja Vera Ragele, kura savukārt darbojoties SIA „DzKSU” priekšnieka Vjačeslava Širjakova un Daugavpils Domes priekšsēdes Žannas Kulakovas uzdevumā. No neoficiāliem, bet drošiem avotiem esmu dzirdējis, ka šādas darbības tiekot apzināti veiktas, lai ar neciešami augstu temperatūru dzīvokļos un lieliem apkures rēķiniem piespiestu mājas iedzīvotājus tomēr uzlikt jaunā parauga (automātisko) siltummezglu, jo pretējā gadījumā SIA „DzKSU” rodas finansiālie zaudējumi sakarā ar patvaļīgi iepirktajiem siltummezgliem, kuri nav uzstādīti tā pārraudzībā esošajām mājām, līdz ar to, nav iespējams atpelnīt to iegādei iztērēto naudu. Būtībā notiek klaja iedzīvotāju maldināšana un viņu elementārāko cilvēktiesību pārkāpšana.
Šinī sakarā vēršos pie Jums, ministra kungs, ar lūgumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai Daugavpils pašvaldības pakļautībā esošais uzņēmums SIA „DzKSU” pārstāj maldināt iedzīvotājus par it kā tehnisko nespēju regulēt elevatora tipa siltummezglus un izbeidz cilvēkus terorizēt ar augstu temperatūru dzīvokļos un lielām apkures izmaksām, tādejādi cenšoties uz mūsu rēķina atrisināt savas finansiālās problēmas, kas radušās, bez mūsu ziņas iepērkot automātiskā tipa siltummezglus. Vērsties ar sūdzību pie Daugavpils pašvaldības amatpersonām neredzu jēgu, jo tās ir savstarpēji ieinteresētas ar SIA „DzKSU” vadību.
Mājas Teātra ielā 34 vecākais Aivars Gedroics
Daugavpilī, 2012.gada 17.oktobrī
17. Okt 2012 @ 19:23
|
| » Cīņa ar slaistiem policistiem |
|---|
RĪGAS PILSĒTAS ZEMGALES PRIEKŠPILSĒTAS PROKURATŪRAS
virsprokuroram R.Novakam
Ed.Smilģa ielā 44, Rīgā, LV 1002
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Godātais R.Novaka kungs!
Saskaņā ar Jūsu 2011.gada 30.septembra lēmumu Nr.4 tika uzsākts kriminālprocess Nr.
12030005411 pēc LKL 157.p.2.d. par neslavas celšanu pret manu personu saziņas līdzeklī. Izmeklēt šo kriminālprocesu tika uzticēts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Zemgales iecirknim.
Ar nožēlu esmu spiests konstatēt, ka teju gada laikā pēc Jūsu lēmuma pieņemšanas minētais policijas iecirknis praktiski nekā nav darījis lietas praktiskā virzīšanā uz priekšu. Tikai pēc maniem neatlaidīgiem atgādinājumiem tiku šā gada sākumā beidzot nopratināts kā cietušais, bet ar to jebkura darbība šajā kriminālprocesā, manuprāt, ir arī beigusies. Man nav zināms, vai ir kāds aizdomās turētais šajā krimināllietā, vai viņš ir ticis pratināts, vai lieta tiks virzīta uz prokuratūru...utt. Mani nav pat informējuši, kurš konkrēti policijas darbinieks (ne)nodarbojas ar šī kriminālprocesa izmeklēšanu.
Man rodas pamatotas aizdomās, ka šī policijas iecirkņa darbinieki apzināti vilcina laiku, līdz nākamā gada jūlijā iestāsies noilgums un šī iemesla dēļ lietu varēs izbeigt.
Sakarā ar augstākminēto, lūdzu Jūs:
1. Uzlikt par pienākumu iepriekš minēto policijas iecirkni informēt mani un Jūs, cik tālu ir pavirzījusies šīs krimināllietas izmeklēšana.
2. Gadījumā, ja nekas nav darīts norādītā kriminālprocesa izmeklēšanā, sodīt bezdarbībā vainīgās amatpersonas.
20.09.2012. Aivars Gedroics
LATVIJAS REPUBLIKAS PROKURATŪRA
RĪGAS PILSĒTAS ZEMGALES PRIEKŠPILSĒTAS PROKURATŪRA
Reģ.Nr. 90000022859, Eduarda Smilga ielā 44, Rīgā, LV-1002 tālr. 67500468, fakss 67500470, e-pasts: zeingprp@lrp.gov.lv
RĪGĀ
2012.gada 9.oktobrī Nr. 4
Aivaram Gedroicam
Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV-5401
par sūdzības virzību
Jūsu iesniegums, sūdzība kriminālprocesa par kriminālprocesa Nr. 12030005411 virzību Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūrā ir izskatīta un tiek apmierināta.
Pārbaudot kriminālprocesu Nr. 12030005411, konstatēju, ka procesa virzītājs nenodrošināja mērķtiecīgu izmeklēšanu kriminālprocesā ir pieļauta vilcināšanos, sakarā ar ko ir piemēroti prokurora reaģēšanas pasākumi. ,,Prokuratūras likuma" 20.panta l.daļa nosaka, ka ,ja nepieciešams pārtraukt nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajam uzņēmumam, iestādei, organizācijai, amatpersonai, vai personai". Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ,,Prokuratūras likuma" 20.panta noteiktā kārtībā nosūtīts Prokurora iesniegums, uzdots noteiktā termiņā novērst trūkumus. Tāpat Kriminālprocesa likuma 37.panta otrās daļas 1.punkta kārtībā tika doti norādījumi par izmeklēšanas darbību veikšanu, Izmeklēšanas turpināšanai kriminālprocess nosūtīts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirkņa priekšniekam.
^Jūsu sūdzība par kriminālprocesa novilcināšanu atzīta par pamatotu.
Kriminālprocesa likuma 345.panta trešās daļās noteiktās kārtībā Jūsu sūdzības, tās pārbaudes materiāli, uz sūdzību sniegtās atbildes kopija, tiek pievienoti krimināllietai.
Dotais lēmums, kas ietverts šajā atbildē ir pārsūdzams Kriminālprocesa likuma 337.panta trešā punkta, 339.panta otrās daļas kārtībā, amatā augstākam prokuroram 10 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas.
G. Ķapsna
Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūras prokurore
Ķapsna 67500273
15. Okt 2012 @ 22:03
|
| » LATVIEŠU IZNĪCINĀŠANA |
|---|
KĀ IZNĪCINA LATVIEŠUS
„4.maija” Latvijas oficiālie saziņas līdzekļi pēdējā laikā ir bijuši spiesti atzīt, ka, salīdzinot ar PSRS laikiem, latviešu sociālais statuss un dzīves līmenis kopumā ir pasliktinājies, tāpēc daudzi ar nostaļģiju atceras tos laikus un pat vēlas piedzīvot to atgriešanos. Ar nožēlu jāatzīst, ka šajā ziņā viņi nemelo – tā tas patiešām ir, turklāt, kas pats šausmīgākais, arī nacionālajā jomā mūsu tautas izredzes izdzīvot ir kļuvušas vēl vairāk apdraudētas. Te nu man iespējams mēģinās oponēt – nu ko tu, tagad taču vairs neesam PSRS sastāvā, jauni migranti te neieplūst, latviešu valoda ir Valsts valoda… utt. Realitātē gan ir savādāk – imigranti ieplūst (un ne tikai no bijušās PSRS republikām), gan nopērkot uzturēšanās atļaujas pret īpašuma iegādi, gan vienkārši prasot politisko patvērumu, jo mumbo-jumbo ciltī, kur viņi līdz šim dzīvojuši, vietējie esot gribējuši viņus apēst… utt. Šiem ieklīdeņiem tiek nodrošināti daudz labāki dzīves apstākļi kā vairumam latviešu Tēvzemē. Kas tomēr ir pats šausmīgākais – patlaban Latvijā notiek tā dēvētais integrācijas process, ko padomju laikā nepazina un kas būtībā ir visīstākais nacionālais genocīds pret mūsu tautu. Protams, arī PSRS laikos nemitīgi tika sludināta tautu draudzība (kas pats par sevi nav nekas slikts), tika aicināts skolniekiem sarakstīties pa pastu ar vienaudžiem no citām brālīgajām republikām – šis process bija ļoti laikietilpīgs atbilžu nogādē un saņemšanā, jo interneta jau toreiz nebija – taču ar to tad parasti visa draudzības meklēšana arī beidzās. Ļoti retos gadījumos tika noorganizēta dažu dienu ekskursija ciemos pie vēstuļu draugiem. Taču nevienam PSKP funkcionāram kaut kā nebija ienācis prātā paņemt un nosūtīt, teiksim, gaišmatainu latviešu meiteni Lieni pamācīties pusgadu kādā brālīgās Kazahijas PSR vidusskolā, pretī savukārt uzņemot pie sevis uz tādu pašu termiņu melnīgsnēju, šķībacainu jaunieti vārdā Tengizs. Un turklāt vēl noteikt, ka abiem šiem skolēniem jādzīvo otrās puses ģimenēs un jāsauc tās locekļus par tēvu un māti. Visaktīvākais internacionālists un tautu draudzības sludinātājs droši vien smietos kā kutināts, ja kāds arī ieminētos par šādu perspektīvu. „Ko jūs, tas taču murgs, kāpēc tas vajadzīgs – šitā mocīt bērnus!”, viņš teiktu, un viņam būtu 100% taisnība. Diemžēl, nākot pie varas M.Gorbačovam un krītot dzelzs priekškaram, šāda situācija kļuva par realitāti. Idiotiskās skolēnu apmaiņas programmas tika ieviestas vēl pirms 1990.gada 4.maija viltusneatkarības pasludināšanas, un jau toreiz manī kā pusaudzī izsauca neizpratni un sašutumu. Vēl vairāk mani izbrīnīja dažu bērnu vecāku reakcija, kuri nevis sūtīja šādu murgu ideju paudējus uz poda, bet gan bija gatavi sākt sacensties, kuram tiks tas lielais gods aizsūtīt savu bērnu uz kādu valsti, kuras pat nosaukumu viņi ar grūtībām spēj izrunāt un atcerēties, pretī saņemot ārzemnieku atvasi, kuru viņiem nu kādu pusgadu vai pat gadu jāmīl un jāaprūpē kā paša dēlu vai meitu. „Kā kaut ko tādu vispār var pieļaut, vai tie cilvēciņi ir galīgi jukuši prātā?”, es toreiz domāju. Tagad jau esmu apradis ar šādu nejēdzību un uztveru to kā ikdienišķu, ik uz soļa sastopamu stulbumu. Arī mūsu nelietīgie varturi jau ar to ir apraduši un laikam secinājuši, ka šis paņēmiens, lai arī degradē un iznīcina latviešus, tomēr ne tik ātri, kā šiem gribētos. Tāpēc tādi kā bēdīgi slavenais superjurists – kvēls nacionālpatriotu apkarotājs un mēģinātājs tos iebāzt cietumā – sorosietis A.Judins ir izdomājuši kaut ko līdzīgu, bet vienkāršāku un ātrāk realizējamu. Kādēļ kaut kur ir jābrauc? Var taču tepat uz vietas nosūtīt latviešu bērnu padzīvot sveštautiešu ģimenē un pamācīties krievu skolā, bet viņu vietā paņemt kāda nelatvieša (nereti okupanta) atvasi. Kas tā būs, ja ne visīstākā integrācija? Jo nav jau tā, ka tikai nelatviešiem būtu jāiepazīst latviešu dzīvesveids, nē – arī latviešiem vajagot izprast un iejusties sveštautieša ādā. Un kā gan to vislabāk lai izdara, ja ne uz kādu laiciņu pamainot dzīves vietu un iegādājoties sev jaunu papašu un mamašu. Ideālais variants kosmopolītu izpratnē taču ir tāds, ka cilvēks, sasniedzot pilngadību, ne tikai neapzinās piederību konkrētai valstij un tautai, bet arī pat skaidri nespēj pateikt, kas ir viņa tuvinieki. „Nu, tā ir mana 1.mamma, šī – otrā, šis –trešais, ai, nē, 4.tētis, es viņu saucu par batjku”, – šādi apmēram varētu atbildēt uz jautājumu par saviem vecākiem pareizi audzināts jaunais Latvijas pilsonis – latvijecs. Un tādam radījumam (cilvēka vārda viņš vairs nebūtu cienīgs), protams, būtu pilnīgi vienalga, kādā vietā dzīvot, kādā valodā runāt, un ar ko savu ģimeni veidot. No sorosiešiem neko citu jau nevarēja gaidīt, te ir jāatceras senā paruna par suni un suņa valodu (arī rīcību). Uzmanības vērts ir fakts, ka šādas kretīniskas idejas ar sajūsmu uzņem arī „nacionālais” laikraksts „LA” ar tā fīreru veco komunistu, čekas aģentu un pederastu V.Krustiņu priekšgalā, tāpat arī, kāda jukuša Vācijā dzīvojoša helsinkieša izpratnē, „vienīgie tautas aizstāvji un pēdējā cerība uz glābiņu” – partija VL/TB-LNNK. Patiesībā gan jebkuram normālam Latvietim būtu jāizslēdz pat jebkādas runas par šādām idiotiskām idejām un jāpārtrauc jebkuri sakari ar to paudējiem. Ja viņš to nedara, tad jāsecina, ka pats ir vai nu garīgi nepieskaitāms, vai nelietīgs, apzināts mūsu tautas slepkava. Lai nu tautieši paši izlemj, kurai no šīm abām grupām pieskaitīt tādus judinus, krustiņus un raivjus dzintareļus. Cita starpā, piezvanot uz „LA” bezmaksas tālruni un izsakot savu sašutumu par viņu atbalstīto ‘apmaiņas programmu”, pretī saņēmu viedus mierinājuma vārdus: „Ko jūs uztraucaties, kungs, ar varu taču nespiež nevienu, tas ir brīvprātīgs pasākums!”. Tik tiešām, nu tā vēl trūka, lai bērnu apmaiņu starp nelatviešu un latviešu ģimenēm veiktu zem automātu stobriem… Lai gan, kas to lai zina, kolhozus taču arī sākumā dibināja uz brīvprātības pamatiem, bet vēlāk… Nav izslēgts, ka varturi izdomā kā soda veidu izņemt bērnus no ekstrēmistu-nacionālistu ģimenēm un nodot tos uz laiku pāraudzināšanā minoritāšu (kā nacionālo, tā seksuālo) pārstāvjiem. Ja normālie Latvieši šādas tendences jau iedīglī neapturēs, tās arvien progresēs un attīstīsies kā ļaundabīgs audzējs. Un, pat ja tās arī paliks brīvprātības līmenī, tad tik un tā – vai mēs varam samierināties ar to, ka jaunatne neviena nespiesta, brīvprātīgi smēķē, dzer alkoholu, lieto narkotikas? Nē, protams, bet kāpēc samierināmies ar arvien pieaugošām, līdz galējai nejēdzībai aizejošām kosmopolītisma, tautu un rasu sajaukšanas idejām? Kāpēc nedodam tām iznīcinošo pretsparu? Vai gaidām brīdi, kad kļūsim Tēvzemē par pilnībā nospiestu minoritāti, līdzīgi kā indiāņi Amerikā un aborigēni Austrālijā? Tad nu gan jau būs par vēlu kaut ko līdzēt! Starp citu, vai nav smieklīgi, ka patlaban Saeimā tumšie spēki uzstāj uz tūlītēju bezierunu pilsonības piešķiršanu līdz ar dzimšanas brīdi mazajiem okupantēniem, bet gaišie spēki tam pretojas – nē, vispirms lai viņu vecāki paraksta kaut kādu tur „lojalitātes solījumu”? Tas būtu līdzvērtīgi situācijai, kad tēvs ar māti strīdas – sūtīt meitu strādāt uz Čaka ielu tāpat vai iedot šai līdzi prezervatīvus? Neviens Saeimā pat neieminas par to, ka šiem radījumiem te pat atrasties nevajadzētu, kur nu vēl pilsonību saņemt! Taisni otrādi – visi raud par to, cik Latvijā esot maz iedzīvotāju, un ka nākotnē tos vajadzēšot no ārvalstīm ievest.
Latvieti, ja tu gribi, lai pēc 100 gadiem vēl Latvijā kāds runātu Latviski, dari galu šīm nejēdzībām! Nepieļauj savu bērnu aizplūšanu uz ārzemēm citādi, kā vien neilgā ekskursijā; neielaid savā ģimenē svešu kultūru un svešu valodu; nenaidojies, bet arī neradojies ar citas tautas un rases pārstāvjiem! Jau saknē iznīcini visas kosmopolītisma idejas, kamēr tās vēl nav galīgi iznīcinājušas tavu tautu! Un parūpējies, lai uz 12.Saeimas vēlēšanām būtu kaut vai neliela, maznaudīga, bet patiesi Latviska partija, par ko balsot! Pietiek vienreiz izvēlēties „mazāko” ļaunumu!
LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! LATVIEŠIEM LATVIJĀ DARBU UN MAIZI !!!
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!
30.09.2012. Aivars Gedroics
30. Sep 2012 @ 18:46
|
| » FEĻETONS |
|---|
RAIVJA DZINTARA ATBILDE I.ŠŅORIŅAS KUNDZEI
F e ļ e t o n s
Cienījamā I.Šņoriņas kundze!
Atbildot uz jūsu vēstulē uzdotajiem jautājumiem, varu jums paskaidrot sekojošo:
1. Mūsu viltusnacionālā apvienība savu nostāju nacionālajā jautājumā nekad nav mainījusi. Vai mēs vispār kādreiz esam dekolonizāciju gribējuši? Nekad, nē! Palasiet mūsu publiskos paziņojumus, mūsu priekšvēlēšanu programmas gan uz tām vēlēšanām, kur mēs tikām ievēlēti, gan uz tām, kur netikām! Mēs tur solījām padzīt no Latvijas okupantus? Nē, protams! Jau tad, kad es ar saviem drauģeļiem pirms gadiem desmit dibināju apvienību „Visu Latvijai”, es zināju, ko drīkst runāt un ko nedrīkst. Mēs bārstījām daudzas rožainas, pseidopatriotiskas frāzes par Latviskumu un visu ko tamlīdzīgu, bet nekādu reālu risinājumu tā nodrošināšanā nepiedāvājām. Mēs nebijām muļķi, mēs sapratām, ka, reāli iestājoties par dekolonizāciju un tiešām cīnoties par Latvisku Latviju, mēs nekad pie varas netiksim. Vienu kļūdu mēs pieļāvām, ka daži mūsu biedri (es nē, jo vēl nebiju pietiekami vecs) 2002.gadā kandidējām uz 8.Saeimu no Latviešu partijas, kuras priekšgalā tas pajoliņš Garda bija ielikts. Taču pēc tam, kad dabūjām nieka 0,4% balsu, mēs uzreiz visu sapratām un pateicām – mēs kļūsim mazāk radikāli. Jau tā mēs bijām gana mēreni, bet nu kļuvām vēl mērenāki. Mēs nepiedalījāmies 16.marta gājienos un citus aicinājām tajos neiet, mēs nosodījām tos, kas uz pidariem un lezbām atļāvās sūdus mest – homofobi nolādētie!... Un, redzat, mūsu reitings aptaujās sāka augt, mūs aicināja piedalīties publiskās diskusijās, mūsu viedokli uzklausīja, mūs publicēja Pāķu lapele un visādas citādas nopietnas avīzes un žurnāli, kuriem blakus tāda kretīniski-sektantiska avīžele „DDD” ne tuvu nevar stāvēt! Tā rezultātā mēs apvienojāmies ar kolēģiem Tēbistiem, kuri savas darbības sākumā arī bija kaut ko murgojuši par visādām tur dekolonizācijām, bet vēlāk ātri vien saprata, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties mūsdienīgā, eiropeiskā valstī, ja negribi būt apsmietā un izstumtā statusā, bet gan tikt pie varas un naudas. Un, lūk, mēs tikām ievēlēti 10.Saeimā, bet mēs bijām pieļāvuši kļūdu, ka pēcvēlēšanu naktī dziedājām: sitīsim tos utainos, kas taču ir fragments no fašistu dziesmas, turklāt mūsu priekšvēlēšanu programmā bija ierakstīta divdomīga frāze: darīsim visu, lai Latvijā atgrieztos latvieši un aizbrauktu nelojāli cittautieši, ko tāpat varētu pie labas gribas iztulkot kā pūšanu tā jefiņa Gardas stabulē. Tāpēc pēc gada, 11.Saeimas vēlēšanās, mēs šo frāzi izmetām, un, kad korespondente mūsu deputātu kandidātei I.Laizānei no Daugavpils vaicāja, kāpēc šī teikuma vairs nav, viņa skaidri un gaiši atbildēja – tāpēc, ka mums Latvijā visi tās iedzīvotāji vajadzīgi, mēs negribam, lai vispār kāds no šejienes prom aizbrauktu! Vai nav gudrs sievišķs, ko? Un, lūk, pateicoties šādai politikai, mēs dubultojām savu deputātu skaitu, mēs atkal iekļuvām Saeimā un esam valdībā. Bet pie tā mēs neapstāsimies! Es pagaidām esmu vēl tikai deputāts, bet nākotnē noteikti kļūšu ministrs, un varbūt pat premjers, ja ne Valsts prezidents, kā to man pareģoja mana kolēģe, bijusī vecā homīša Volda avīzes korespondente I.Mūrniece. Viņa rakstīja, ka man noderēšot tā Jūrmalas rezidence, no kuras pašreizējais prezis ir atteicies. Un pareizi viņa raksta, dabiski, ka man noderēs, es neesmu tāds dunduks, kurš populistiskas izrādīšanās dēļ atteiksies kaut ko kripatas varas un naudas, to jūs visi, kas mani pazīstat un manai darbībai sekojat, noteikti būsiet pamanījuši! Es nākotnē kļūšu pasakaini varens un bagāts, visi šie tā saucamie „oligarhi” – šķēles, lembergi, šleserīši – man ne tuvu stāvēt nevarēs. Bet, lai tas notiktu, man jāspēlē pēc pasaulē valdošajiem spēles noteikumiem, nacionālistus es un mani draugi varam tēlot tikai līdz zināmai robežai, jāzina, kurā brīdī jāpasaka – stop, un nedrīkst pieļaut, ka mani vārdi sāk īstenoties darbos, lai gan arī vārdus es zinu kur un kādus lietot... Ja es tāds gudrs un izmanīgs nebūtu, es atrastos tajā pat vēstures mēslainē, kur jūsējais grāmatu andelētājs Garda, kurš pie varas nav ticis un nekad netiks, un tik ar lielām pūlēm var lapelīti „DDD” uz ūdens var noturēt... Es neesmu nekāds duraks, lai tādu nožēlojamu likteni sev izvēlētos! Cita starpā es regulāri aģitēju nacionālistus pamest A.Gardas organizāciju un pāriet pie manis, un nez bez panākumiem, viens otrs jau ir mani paklausījis… Katram taču redzams, kāda ietekme Latvijā patlaban ir man un kāda viņam! Un tas viss tāpēc, ka es visādas naivas muļķības nesludinu un vēl jo vairāk necenšos realizēt praktiski. Turklāt, A.Garda ir pieklājīgs un korekts, mani viņš reti kad kritizē, ja nu reizēm publicē „DDD” kādu A.Gedroica kritisku rakstu, to pašu vēl saturā mīkstinādams. Jā, Gedroics ir teju vienīgais, kurš nekautrēdamies parāda manis un manas partijas īsto seju, bet kurš gan viņu par pilnu ņem. Mani draugi regulāri viņa vārdā internetā visādas muļķības raksta, naivie ļautiņi to nesaprot, domā, ka viņš pats to ir rakstījis, un secina, ka viņš ir stulbāks pat par Grantiņu… Jā, pēdējais gan nez kāpēc sācis mani savā mājas lapā bieži slavēt, laikam es viņam kā vīrietis patīku. Man gan tas nav vajadzīgs, bet aizliegt es to šim arī nevaru. Vispār, ko no tāda var gaidīt, kurš cietumā kā gailis izmantots un kuram smadzenes ar ķebli no galvas izdauzītas… Labi, es te laikam drusku novirzījos no apspriežamā temata! Vienu vārdu sakot tā – Šņoriņas kundze, nav te mūsu Saeimā neviena deputāta, kas jūsu stulbo dekolonizāciju gribētu, nevienā frakcijā nav, sākot ar „Saskaņas centru” un beidzot ar mūsu „(Ne)nacionālo apvienību”! Mēs tak neesam galvu durvīs saspieduši! Mēs negribam savas siltās vietiņas pazaudēt! Un goda, kauna un sirdsapziņas mums nav un nekad nav bijis, citādi mēs Saeimā nekad neatrastos. Šādas īpašības piemīt tikai tādiem kā Garda, stulbiem muļķīšiem, nožēlojamiem autsaideriem… Ja jūs tāda neesat, jums arī laiks šīs muļķīgās domas atmest! Apspriedīsim labāk, kā integrēt te jau esošos okupantus un jaunus ieklīdeņus, kas drīz vien Latvijas teritoriju pārpildīs no Latvijas ekonomiskā genocīda mūkošo, aizbraukušo Latviešu vietā. Padomāsim, kā šiem latviešu valodu iemācīt, kā jauktas ģimenes veidot. Rasi, varbūt arī Sorosonkulis kādu latiņu šādiem projektiem atmetīs… Bet par dekolonizācijas sludināšanu drīz cietumā liks, Gardu ar palīdzēm jau gandrīz ietupināja. Latvijai esot ES sastāvā, nacionālisms tiks saknēs izravēts – tā savulaik teica J.Jurkāns, un viņš jau nu zina, ko runā, es viņam pilnībā piekrītu!
2. Ja jūs esat daudz maz normāls cilvēks, tad atbildi uz otro jautājumu jau laikam pati saprotat, tomēr pieklājības pēc paskaidrošu – nekādus pasākumus pret mūsu ministri neesam veikuši un neveiksim! Viņa neko nepareizu nav izdarījusi, viņa tikai precīzi izskaidroja jums savu un arī mūsu apvienības viedokli. Ceru, ka tagad jums tas ir skaidrs, un jūs mūs ar visādām nereālām muļķībām turpmāk netraucēsiet!
Ar mīļu sveicieniņu, jūsu uzticīgais kalps, Saeimas deputāts Raivis Dzintars
P.S. „DDD” labāk turpmāk vairs nelasiet, tur nekā prātīga nav, vieni murgi.
Raivīša Dzintaruhas monologu uzklausīja, pierakstīja un precīzi nodrukāja AIVARS GEDROICS
19. Aug 2012 @ 12:36
|
| » TRIBUNĀLS |
|---|
KAS TAS TĀDS TAUTAS TRIBUNĀLS ?
Cilvēkiem, kas regulāri seko politiskajām norisēm Latvijā, noteikti garām nav paslīdējis pašlaik Vācijā dzīvojošā kādreiz pamatoti cienītā kustības „Helsinki-86” dibinātāja Linarda Grantiņa vārds. Ne tik senā pagātnē par viņa aktivitātēm regulāri ziņoja laikraksts „DDD”, kurā tika publicētas gan vairākas intervijas ar šo kungu, gan viņa piesūtītie raksti, gan politiska rakstura paziņojumi tā sauktā „Latvijas Republikas Tautas tribunāla” vārdā. Pēdējo iestādījumu pirms vairākiem gadiem nodibināja pats L.Grantiņš ar principā atbalstāmu ideju dokumentēt 4.maija režīma amatpersonu noziegumus pret Latviešu tautu, fiksējot tos un paziņojot par tiem gaidāmo sodu pēc Īsteno Patriotu nākšanas pie varas Latvijā. Daudzus no t.s. „tribunāla” paziņojumiem, kurus faktiski rakstīja pats L.Grantiņš, kā līdzautorus pievienojot dažus no saviem bijušajiem līdzgaitniekiem, kā, piemēram, K.Pupuru, A.Prūsi, nu jau nelaiķi K.Doropoļski, J.Zīvertu u.c., publicēja arī laikraksts „DDD”, lai arī ne vienmēr piekrizdams tajā paustajiem viedokļiem un to saturam. Arī es parasti rūpīgi sekoju šo paziņojumu saturam un lielākoties tos atbalstīju, lai gan dažos gadījumos man radās šaubas par to atbilstību īstenībai, piemēram, apgalvojumam, ka tādus cilvēkus kā J.Podnieku, I.Kozakeviču, I.Ķezberu u.c. pagātnē populārus cilvēkus varētu būt nogalinājusi, L.Grantiņa vārdiem runājot, „mūsdienu čeka”, jo, vismaz manā uztverē, šie ļaudis nekādā veidā valdošajam režīmam netraucēja, drīzāk gan stutēja un atbalstīja to. Pats L.Grantiņš allaž atzinīgi izteicās gan par A.Gardu, gan par viņa allaž reklamēto Dzīvās Ētikas Mācību, turklāt, cik man zināms, arī regulāri studēja to. Lūzuma punktu L.Grantiņa un A.Gardas attiecībās izraisīja 2010.gada februārī avīzē „DDD” publicētā intervija ar K.Pupuru, ar kuru pašam Grantiņam bija pasliktinājušās attiecības dažu maznozīmīgu politiska rakstura domstarpību dēļ. L.Grantiņš neslēpa savu neapmierinātību ar to, ka avīze bez viņa atļaujas esot intervējusi „nodevēju” un „Maskavas aģentu”. Drīz pēc tam L.Grantiņš pārtrauca attiecības ar LNF un avīzi „DDD”, nodibinot pats savu internetvietni www.tautastribunals.eu, kurā nu sāka gānīt gan A.Gardu, gan Dz.Ē.Mācību, kuru pats vēl pavisam nesen tika dievinājis. Līdztekus tam pēkšņi L.Grantiņā uzradās simpātijas pret R.Dzintaru un viņa partiju „VL”, neskatoties uz to, ka tās rindās drīz vien iekļāvās arī viņa nīstamais K.Pupurs (pēdējais, tādejādi, godīgi sakot, zaudēja manās acīs daļu no savas autoritātes). Nu tie vairs nebija zākājami, bet gan slavējami īpatņi. Ienākot „tautas tribunāla” meklētājā, piemēram, vārdus „Garda” un „Dzintars”, var lieliski redzēt, kā pavisam nelielā laika sprīdī ir diametriāli pretēji mainījusies Grantiņa nostāja pret šīm divām personām, un ne tikai viņiem. L.Grantiņš ne tikai nav atvainojies tautai par to, ka vēl nesen ir paudis pretējus uzskatus pašlaik sludinātajiem, viņš pat neizdzēš tos savus agrākos rakstus, kas apgāž pašreizējos, tā uzskatāmi demonstrējot putru, kas valda viņa galviņā. Vienubrīd viņš aicina vēlēšanās balsot par „Vienotību” un Dombrovski, jo tie esot vienīgie, kas nepieļaušot mūsu izstāšanos no ES un pievienošanu Krievijai (lai gan patiesībā tieši atrašanās ES sastāvā mūs arvien vairāk tuvina Krievijai), pēc neilga laika pamatoti lamā mūsu premjeru par nelieti un nodevēju un sola viņam augstāko soda mēru. A.Garda viņa pašreizējā uztverē esot „Krievijas kalps” un noziedznieks, jo kā ierindnieks dažus gadus bija sastāvējis PSKP rindās (šo faktu L.Grantiņš zina jau krietni sen, un viņa informācijas avots visticamāk ir bijis pats A.Garda; agrāk viņam tas netraucēja uzturēt ar Gardu draudzīgas attiecības), toties R.Dzintars, kas jau no savas politiskās darbības pirmsākumiem nepārtraukti laizījis pēcpusi valdošajam prettautiskajam režīmam un, pašlaik ieņemdams vadošu amatu apvienības „VL-TB/LNNK” rindās, kopā ar V.Dombrovski izvērš nežēlīgu genocīdu pret mūsu tautu, Grantiņa uztverē ir varonis un tautas glābējs. Vispār, viņaprāt, vislatviešu rindās esot daudz visādu neliešu un provokatoru, ko viņiem nez kādā veidā „uzspieduši” mistiski „ļaunie spēki”, tomēr esot vismaz divi „kristālgodīgi” cilvēki R.Dzintars un J.Dombrava.
Šādu tamlīdzīgu murgu „tribunāla” mājas lapā ir bez sava gala, katrs, kam tie interesē, var ienākt un tos apskatīties. Jaunākais Grantiņa „atklājums” ir, ka „DDD” galvenā redaktore L.Muzikante esot pārtaisījusi nupat mirušā U.Freimaņa „1.jūlija aicinājumu”, it kā pierakstot klāt kritiku „VL”, kuras sākotnēji tajā neesot bijis, lai gan patiesībā U.Freimanis sūtīja dažādus rakstus – vienu „DDD”, otru – Grantiņa „tribunālam”, zinot pēdējā grūti saprotamās simpātijas pret „VL”. Vietas trūkuma dēļ L.Muzikantei, tāpat kā savulaik „Latvieša Latvijā” redaktoram L.Inkinam, tiešām nereti nākas īsināt daudzus, tai skaitā manis iesūtītos rakstus, taču nekad neesmu manījis, ka viņa apzināti censtos tos būtiski papildināt, nesaskaņojot savu rīcību ar raksta autoru.
Kā izskaidrot šādas L.Grantiņa uzvedības īpatnības? Ļoti vienkārši – ar viņa garīgās veselības problēmām. Kā to jau ir atzinis pats L.Grantiņš, cietumā kriminālisti viņu regulāri līdz samaņas zudumam ir situši ar ķebli pa galvu, pēc dažu viņu pazīstošu ļaužu teiktā, viņš cietumā esot arī seksuāli izmantots kā gailis (ko gan pats Grantiņš noliedz), kas varētu daļēji izskaidrot viņā radušās simpātijas pret jauniem, izskatīgiem puišiem, tādiem kā Dzintars vai Dombrava. Pats Grantiņš lielās ar to, ka regulāri dzirdot balsis un redzot vīzijas, uzskatot gan, ka tas neliecinot par viņa slimību, bet „Dieva izredzētību”. Tai pat laikā viņš regulāri ārstējas dažādās Vācijas nervu klīnikās, vienlaikus uzsverot, ka psihe viņam neesot slima, tikai „nervi streikojot”. To, ka Grantiņš nav nopietni uztverams, ir pārliecinājusies gan Latvijas Drošības policija, kas sākotnēji prasīja viņa izdošanu tiesāšanai par draudu izteikšanu Valsts amatpersonām, bet vēlāk „atmeta šai idejai ar roku”, gan arī Vācijas drošības iestādes, kuras nekādi nereaģē uz viņa politisko darbību un piesūtīto informāciju, paša Grantiņa uztverē tādejādi it kā apliecinot viņa rakstīto faktu patiesību, bet patiesībā saprotot, ka viņiem ir darīšana ar garīgi nopietni slimu cilvēku, kuru krimināltiesiskā ekspertīze visticamāk atzītu par nepieskaitāmu.
Lūk, caur šādu prizmu es aicinu vērot L.Grantiņa aktivitātes un lasīt viņa paziņojumus iepriekš norādītajā mājas lapā! Ar rūgtumu jāatzīst, ka, fiziski palikdams tas pats „Helsinki-86” dibinātājs, garīgi šis cilvēks praktiski ir miris, paranoidālā šizofrēnija ir pārvērtusi viņu pavisam citā cilvēkā, kurš gan pats neapzinās savas slimības smagumu. Toties to arvien vairāk apzinās viņam apkārt esošie cilvēki, masveidā novērsdamies no šī darboņa. Arī tie paši J.Dombrava un R.Dzintars, domāju, nemaz nav sajūsmā par šāda viņu drauga un aizstāvja esamību, kas viņu politiskajai karjerai drīzāk gan traucē, nekā palīdz. Šķiet, ka arī L.Grantiņš pats to jau arī ir sapratis, izsakot R.Dzintaram brīdinājumu. Garīgi slimos var mēģināt aizstāvēt un žēlot, taču nav jāpakļaujas viņu iegribām un nekādā ziņā nav jācenšas viņiem izdabāt, bet atklāti jānorāda uz viņu dīvainībām un jāaicina viņus kritiski izvērtēt savu rīcību un uzvedību un sākt ārstēties. Atsevišķos gadījumos pieļaujama arī šādu cilvēciņu piespiedu izolēšana no sabiedrības, ja tie ar savu rīcību sāk apdraudēt līdzcilvēkus, domāju, ka Grantiņa gadījumā šāds iznākums nebūs vairs ilgi jāgaida…
Bet mēs, normālie latvieši, sekosim tiešām Īstiem Patriotiem, tādiem kā A.Garda, L.Inkins u.c., kuri reāli un adekvāti uztver apkārt notiekošo, nesola nereālas lietas, neizsaka draudus, ko nevarēs vēlāk izpildīt, bet gan iespēju robežās cenšas apgaismot tautai prātu, norādot uz ceļu, kas jāiet, lai mūsu tautu glābtu no iznīcības, kura īstenošana gan bija, ir un paliks tikai pašas tautas rokās, tai pat laikā konsekventi izvairoties no sadarbības ar valdošo prettautisko režīmu. „VL”, savukārt, tikai neveiksmīgi tēlo nacionāļus, darbošanos politikā pārvēršot par iedzīvošanās veidu, kā to jau teju 20 gadu garumā dara viņu priekšteči un pašreizējie apvienības biedri tebeuškas. Katrs, kam smadzenes galvā nav ar ķebli izdauzītas, lai to redz un saprot!
DIEVS, SARGI MŪSU TAUTU NO VESELĀ SAPRĀTA ZUŠANAS !!!
PAR LATVIEŠU LATVIJU UN ĪSTENIEM TĀS PATRIOTIEM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
06.08.2012. Aivars Gedroics
6. Aug 2012 @ 23:40
|
| » Ulža Freimaņa piemiņai |
|---|
ULDIM FREIMANIM AIZEJOT…
Latvju Patriotus ir satriekusi vēsts par Drosmīgā Cīnītāja Ulža Freimaņa pēkšņo nāvi 2012.gada 7.jūlijā netālu no savas mājas. Vai šim notikumam bija dabisks cēlonis, nav zināms un diez vai tuvākajā laikā tas noskaidrosies. Joprojām taču nav līdz galam izpētīts arī PSRS laiku Brīvības Cīnītāja Gunāra Astras nāves iemesls… Šoreiz netaisos veikt izmeklēšanu Freimaņa kunga nāves lietā, lai gan uzskatu, ka kompetentām iestādēm un personām tas noteikti būtu jādara. Ar savu rakstu gribu izteikt pārdomas par šo cilvēku, ko neklātienē pazinu jau kādus gadus divdesmit, bet klātienē apmēram uz pusi mazāk.
Kad 20.gdsm.90.gadu sākumā uzsāku intensīvi lasīt laikrakstus „Pilsonis” („Pavalstnieks”) un „Atmata”, lai gūtu izpratni par to, kāpēc it kā neatkarīgā Latvijā latviešu dzīves apstākļi neuzlabojas, bet arvien pasliktinās, tajā bieži vien saskāros ar rakstiem, kuru autori bija Jānis Freimanis un Uldis Freimanis. Es priecājos par šo kungu atklāto valodu un drosmīgo stāju, sākumā pat nezinādams, ka tie ir tēvs un dēls. Viņu politiskie uzskati lielā mērā veidoja arī manu pasaules uztveri, kas tajā laikā formulējās un nostiprinājās. Ar šausmām es lasīju, ka tā sauktās „neatkarīgās Latvijas” drošības iestādes regulāri vajā U.Freimani, viņš tiek arestēts un piekauts, ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā… Šie notikumi minēto kungu nesalauza, viņš savu pārliecību nemainīja un nekautrējās to publiski paust. Viņa tēvs J.Freimanis, savukārt, neuzskatīja par sarežģītu iesūdzēt tiesā kvēlu nacionālo partizānu un cita veida Latvju Patriotu apkarotāju padomju laika rakstnieķeļi Egilu Lukjanski, kura peršas toreiz ar sajūsmu publicēja avīžele „Neatkarīgā cīņa”, bet tagad augstā godā tur un pat pēc viņa nāves turpina izdot „Latvijas („Lauku”) Avīze”. Pēc vairākus gadus ilgas cīņas J.Freimanis uzvarēja šai prāvā, un E.Lukjanskim nācās viņam atvainoties un samaksāt sāpju naudu par to, ka bija nosaucis Freimaņa kungu par slepkavu un bandītu. Starp citu, arī tajā pašā „Neatkarīgajā cīņā” ik pa laikam parādījās kāda Ulda vai Jāņa Freimaņa vēstule, laikam tādejādi tā īpašnieki, bijušie kompartijas funkcionāri – Jakubāns un Hānbergs, centās imitēt viedokļu dažādību un domu plurālisma izpausmi savā medijā…
Abi šie kungi sākotnēji ļoti ticēja partijai „Tēvzemei un Brīvībai”, aģitēja par to balsot, arī ziedoja priekš viņiem gana ievērojamas naudas summas tai. 1998.gadā, īsi pirms 7.Saeimas vēlēšanām, ar M.Ruka svētību tika izdota Jāņa Freimaņa dzīves pārdomu grāmata „Dullā veča piezīmes”, kurā viņš aktīvi aicināja atbalstīt „Tēvzemi un Brīvību”, apgalvojot, ka tikai tā var atrisināt galveno – dekolonizācijas – jautājumu Latvijā. To izlasījis, toreiz par „Lauku Avīzi” sauktā preses izdevuma fīrers, vecais komunists, čekas aģents un pederasts V.Krustiņš uzrakstīja niknu apcerējumu – sak, paskatieties, uz ko te aicina mūsu premjera (toreiz tas bija G.Krasts) partijas atbalstītājs, vai tiešām viņi to arī darīs, kad tiks pie varas, domājiet tauta, vai par tādiem var balsot, viņi taču iegrūdīs mūs nelaimē… Tad nu es pirmoreiz uzrakstīju atbalsta vēstuli J.Freimanim, ko ”LA” daļēji publicēja. Tajā es paudu atbalstu J.Freimaņa sludinātajām dekolonizācijas idejām, bet izteicu nopietnas šaubas, vai „T un B” tās realizēs, jo jau toreiz biju sapratis, ka tā ir kļuvusi par karjeristu un pašlabuma meklētāju partijeli, kas siltās vietiņas dēļ gatavi atkāpties no jebkuriem principiem un priekšvēlēšanu solījumiem. Savas vēstules kopiju nosūtīju arī J.Freimanim, kura adresi uzzināju no publikācijas laikrakstā. Tādejādi mēs uzņēmām savstarpējus sakarus. Freimanis seniors man piekrita, ka „T un B” ir degradējusies, tai pat laikā sūkstījās, ka citas, labākas partijas par šo nav, un labāk esot darboties tajā, nekā vispār no cīņas atteikties. Laikam ritot, J.Freimaņa kungs arvien vairāk pārliecinājās par manu vārdu patiesīgumu attiecībā uz tebeuškām, cita starpā nereti sūdzējās, ka nespējot dēlu pārliecināt izbeigt atbalstīt šos viltusnacionāļus, lai gan, cik man zināms, arī pats līdz sava mūža galam, kurš viņam teju sasniedza 90 gadus, oficiāli no tēbistiem neizstājās. Savukārt Uldis Freimanis palika šai apvienībā līdz pat 2010.gada jūlijam, kad viņu jaunizveidotais „VL + TB” grupējums no tās izslēdza par atceres gājiena organizēšanu 1.jūlijā, tādā veidā spilgti parādot savu īsto seju un beidzot liekot arī Uldim sākt šo veidojumu nevis atbalstīt, bet kritizēt. Cita starpā, Uldis, būdams vienkāršs cilvēks, kā pats atzina, nerāvās tikt augstos amatos „T un B” spicē, viņš uzticējās Grīnblatam, Straumem, Dobelim, Krastam u.c. vadoņiem, kuri tādus kā viņš vienkārši izmantoja, apgalvojot, ka cīnīšoties par viņu paustajiem ideāliem, patiesībā ņirdzīgi smīnot viņiem aiz muguras un pat domās netaisoties īstenot nekā no tā, ko šie Patrioti sludināja un pieprasīja. To es centos iestāstīt Uldim gan neoficiāli, gan publiski, gadījās, ka mēs reizēm arī oponējām viens otram, rakstot publikācijas avīzei „Latvietis Latvijā”. Uldis to pieņēma kā faktu un nedusmojās uz mani, galu galā ir taču normāli, ka pat vienas ģimenes locekļiem kādā jautājumā ir dažādi uzskati, viņi par to strīdas, citreiz nonāk pie konsensusa, citreiz arī nē…
Gadiem ritot, mūsu viedokļi arvien tuvinājās, Uldis kļuva vēl drosmīgāks un radikālāks un jau bez rožainām brillēm raudzījās uz 4.maija Latviju un režīmu, kas to pārvalda. Pēdējos gados viņš bija kā „dadzis acī” pasaulē un arī Latvijā valdošajiem cionistu-masonu-pederastu mafijas ielikteņiem, drosmīgi tos atmaskoja un cīnījās pret viņiem, vienlaikus ar savu piemēru rādot, kādam ir jābūt Īstam Latvietim. Katrā ziņā mūsu varturiem Ulža nāve ir liels atvieglojums arī tajā gadījumā, ja viņi nav pielikuši savu roku tās realizēšanā…
Ko mums darīt šajā situācijā, kā saglabāt šī Krietnā Latvieša piemiņu? Manuprāt, vislabākais ieguldījums šai lietā būtu viņa iesāktā darba aktīva turpināšana! U.Freimaņa iedibinātās publiskās akcijas 16.martā, 9.maijā, 1.jūlijā, 4.jūlijā nedrīkst apsīkst arī turpmāk! Tas ir visu mūsu, Uldim līdzīgi domājošo Latviešu, un it īpaši rīdzinieku, pienākums. Kā G.Astras bērēs teica kāds no viņa līdzgaitniekiem: „Ja Gunāram (un arī Uldim – A.G.) nebūs sekotāju, tad mūsu tauta nav pelnījusi brīvību un eksistenci kā tādu vispār!”. Un ticu un ceru arī, ka Ulža gars no Smalkās Pasaules tāpat mums sniegs uzreiz varbūt nepamanāmu, taču reāli sajūtamu atbalstu! Lai tie, kas varbūt ir pielikuši savu roku pie Ulža aiziešanas no mums, redz, ka tādejādi nekas nav panākts, ka Latviešus viņa nāve nav iebiedējusi, bet gan aktivizējusi cīņai par savu rasi, nāciju un Tēvzemi Latviju! Tas būtu mans novēlējums visiem Ulža draugiem un atbalstītājiem, kas, protams, šobrīd sēro. Atcerēsimies, ka mums visiem agrāk vai vēlāk būs jāpamet šo pasauli, bet tautai ir jādzīvo tik ilgi, kamēr vien pastāv dzīvība uz Mūsu Planētas. Un mūsu svēts pienākums ir par to cīnīties un to garantēt!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
09.07.2012. Aivars Gedroics
10. Jul 2012 @ 11:00
|
| » Nelieši jāsoda-2 |
|---|
Jelgavas pilsētas prokuratūrai
Dobeles iela 62a, Jelgava, Latvija
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpils. LV 5401,
pasta adrese: a.k. 32, DAUGAVPILS, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
S Ū D Z Ī B A
Zemgales apgabaltiesā 2012.gada 28.februārī tika izskatīta civillieta Nr.C06078111, kurā kā prasītājas pārstāve piedalījās LĪGA BALGALVE, kura dzīvo Jelgavā, Sakņudārza ielā 5-9. Kā liecina tiesas sēdes protokols, ko saņēmu 9.05.2012., tad viņa šai sēdē ir paudusi apgalvojumus, kas ceļ man neslavu, konkrēti, apgalvojusi, ka es „...cenšoties panākt prasītājās I.O.Pasteres veselības stāvokļa pasliktināšanos” , ka mans nodoms esot bijis „nevis rūpēties un apgādāt prasītāju, bet gan apmānīt un par velti iegūt viņas īpašumu”, ka es „...izmantojot prasītājas uzticēšanos..., vecumu un labo sirdi...”, kā arī pats atzīstot, ka uztura līgumu pret prasītāju nepildot.
Uzskatu, ka šādi apgalvojumi, ja tie tiešām ir izskanējuši tiesas sēdē, pārsniedz Satversmes 100.pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību un viedokļa paušanu, jo apsūdz mani LKL XIII nodaļā un 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu paveikšanā. Uzskatu, ka šādus apgalvojumus L.Balgalve drīkstētu paust tikai tad, ja attiecībā uz mani būtu stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums.
2012.gada 9.maijā es vērsos ar sūdzību par augstāk minēto faktu Jelgavas kriminālpolicijā ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu pret L.Balgalvi pēc LKL 157.panta. 2012.gada 29.jūnijā man tika izsūtīts A.Indriksona sastādīts un R.Dikova parakstīts dokuments, ar kuru man tika atteikts uzsākt kriminālprocesu, pamatojoties uz to, ka L.Balgalve tiesā esot paudusi savu subjektīvo viedokli un neesot pamata uzskatīt, ka viņa sniegusi apzināti nepatiesu liecību. Vēlos atgādināt, ka nelūdzu sodīt L.Balgalvi pēc LKL 300.p. (nepatiesas liecības sniegšana), bet gan LKL 157.p. – neslavas celšana. Uzskatu, ka ir jāatšķir viedokļa paušana no apgalvojumu izteikšanas. Šinī gadījumā L.Balgave ir izteikusi apgalvojumus, kuriem nav faktisku, juridisku pierādījumu. Viņa nepauž viedokli, ka es esmu necienīgs I.O.Pasteres īpašuma mantinieks, bet gan faktiski apsūdz mani kriminālnoziegumu izdarīšanā. Līdz ar to, manuprāt, L.Balgalve ir pārkāpusi vārda brīvības robežas, un pret viņu būtu uzsākams kriminālprocess pēc LKL 157.panta.
Pamatojoties uz iepriekš minēto,
lūdzu prokuratūru:
1. Atcelt LR IeM VP Zemgales reģionālās pārvaldes Jelgavas iecirkņa lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu pret L.Balgalvi.
2. Uzsākt kriminālprocesu pret L.Balgalvi pēc LKL 157.panta.
3. Atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: Jelgavas policijas iecirkņa atbildes kopija uz 1 lapas.
5.07.2012. Aivars Gedroics
4. Jul 2012 @ 22:36
|
| » VVC darbība |
|---|
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESLIETU MINISTRIJA
VALSTS VALODAS CENTRS VALODAS KONTROLES NODAĻA
Reģistrācijas numurs 90000463460
K.Valdemāra ielā 37, Rīgā, LV-1010 ♦ Tālrunis 67221301 • Fakss 67221301 E-pasts info@wc.gov.lv
Rīgā
25.05,2012.4-1.2/308
-------------------- Nr.-------------------------------
uz.03.04.2012. iesniegumu
(VVC reģ.03.04.2011. Nr. 4-1.1/228)
Aivaram Gedroicam aivars 666@inbox.lv
Par Valsts valodas likuma 6. panta pirmās daļas prasību pārkāpumu
Atbildot uz Jūsu iesniegumu, paskaidrojam, ka šī gada 3. aprīli tika uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā.
Š.g. 5. aprīlī par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, t.i. vidējā līmeņa 1. pakāpē, Daugavpils autobusu parka šoferis Ivans Kondrats tika sodīts ar naudas sodu. Viņam uzdots uzlabots savu valsts valodas lietojumu.
Vadītājs A.Kursītis
Kursitis 67334633 antons.kursitis@wc.gov.lv
30. Maijs 2012 @ 11:45
|
| » Nelieši jāsoda |
|---|
Jelgavas rajona un pilsētas policijas pārvaldei
Pētera ielā 5, Jelgavā, LV 3001
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35,
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Zemgales apgabaltiesā 2012.gada 28.februārī tika izskatīta civillieta Nr.C06078111, kurā kā prasītājas pārstāve piedalījās LĪGA BALGALVE, kura dzīvo Jelgavā, Sakņudārza ielā 5-9. Kā liecina tiesas sēdes protokols, ko saņēmu šodien, tad viņa šai sēdē ir paudusi apgalvojumus, kas ceļ man neslavu, konkrēti, apgalvojusi, ka es „...cenšoties panākt prasītājās I.O.Pasteres veselības stāvokļa pasliktināšanos” , ka mans nodoms esot bijis „nevis rūpēties un apgādāt prasītāju, bet gan apmānīt un par velti iegūt viņas īpašumu”, ka es „...izmantojot prasītājas uzticēšanos..., vecumu un labo sirdi...”, kā arī pats atzīstot, ka uztura līgumu pret prasītāju nepildot.
Uzskatu, ka šādi apgalvojumi, ja tie tiešām ir izskanējuši tiesas sēdē, pārsniedz Satversmes 100.pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību un viedokļa paušanu, jo apsūdz mani LKL XIII nodaļā un 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu paveikšanā. Uzskatu, ka šādus apgalvojumus L.Balgalve drīkstētu paust tikai tad, ja attiecībā uz mani būtu stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums.
Līdz ar to, lūdzu Jelgavas kriminālpoliciju uzsākt pret L.Balgalvi kriminālprocesu pēc LKL 157.panta. Lūdzu atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: tiesas sēdes protokola kopija uz 1 lapas.
09.05.2012. A.Gedroics
16. Maijs 2012 @ 10:03
|
| » Cietsirdība un žēlastība |
|---|
PAR CIETSIRDĪBU UN ŽĒLASTĪBU NEVIETĀ
Sabiedrībā plašu rezonansi ieguvušais notikums saistībā ar lācenes Mades nošaušanu un daudzu simtu latvietīšu liekulīgajām nopūtām šinī sakarā: vai nu tā vajadzēja, vai tad nevarēja atrast citādu, humānāku risinājumu šai problēmai… utt., u.t.jp. , liek aizdomāties par mūsu tautas rakstura īpatnībām un izvērtēt tās vēl daudz plašākā aspektā, nekā saistībā ar šo nelaimīgo kustoni, kuru cilvēki vienkārši bija atrāvuši no dabas un iekārtojuši dzīvei galīgi nepiemērotā vietā. Pirmkārt, vai nav jocīgi, cik daudz vērības esam gatavi veltīt vienai ārēji simpātiskai dzīvai radībai, tai pat laikā neliekoties zinis par mūsu tautu, ko kā dzīvu organismu un nākotnei saglabājumu vērtību diemžēl vairumā mēs laikam neuztveram. Otrkārt, cik atrauti no dabas mēs savā vairumā esam, neapzinoties, kas par zvēru vispār ir lācis un cik tas bīstams var būt apkārtējo ļaužu un mazāko dzīvnieku veselībai un dzīvībai. Šādiem ļautiņiem no sirds ieteiktu izlasīt ne tikai bērnu pasaku grāmatiņu par Vinniju Pūku, bet dažas grāmatas, kurās aprakstīta mūsu senču dzīve pirms pāris simtiem gadu, piemēram, kaut vai A.Grīna „Zemes atjaunotājus”. Varbūt tad viņiem nokristu rozā klapes no acīm un viņi sāktu saprast, kāpēc Latviešu tautas simbols un teiku varonis ir tieši Lāčplēsis – vīrs, kas iznīcina lāci. Jo šie zvēri vēl ne tik senā pagātnē te jutās kā īstenie saimnieki (nu gluži kā šobrīd okupanti Latvijā), absolūti nerēķinoties ar cilvēku interesēm, un tikai zinātnes un tehnikas progress šaujamieroču izskatā piespieda viņus atdot savas pozīcijas mums – ļaudīm. Lai gan, domāju, ka arī bez tamlīdzīgu grāmatu lasīšanas, tādi pārgudri žurnālistiņi, kā, piemēram, Inese Supe no LNT, pietaisītu bikses, reāli ieraugot šo zvēru no sevis 100-150 metru attālumā un pirmā sāktu saukt palīgā medniekus, lai to nogalina, nevis, kā visgudri pamāca citus, pietuvotos tam dažu metru attālumā, iešautu miegazāles un tad pacietīgi gaidītu pusstundu, kamēr tās iedarbojas…
Tātad, domāju, ka saprātīgam cilvēkam nav jāskaidro, ka lācenes Mades nogalināšana šajā gadījumā bija vienīgais saprātīgais risinājums, un, ja ko var nožēlot, tad tikai to, ka ar tā realizēšanu, vismaz manuprāt, nepamatoti ilgi kavējās. Bet pietiks par šo konkrēto gadījumu, parunāsim par mūsu tautas vairuma raksturu kopumā. Cik gan bieži mums, Patriotiem, nākas uzklausīt pārmetumus, ka mēs esot pārlieku nežēlīgi, ko pieprasot okupantu izbraukšanu no Latvijas, bet nevarot zināt, kas viņus tajā etniskajā dzimtenē gaida, vai viņiem tur vispār atradīsies vieta vai ne, viņi taču arī esot cilvēki, nedrīkstot būt pret viņiem cietsirdīgi… utt. Te nu man jācitē kāda man labi pazīstama Patriota teikto, atbildot uz šādiem „argumentiem” tikšanās laikā ar iedzīvotājiem Maltā: „Interesanti, kad viņi brauca uz šejieni, viņus nemāca bažas, ka te šos varbūt neviens negaida? Un vispār, jūs labāk padomājiet nevis par viņiem, bet par sevi – kā mēs jutīsimies, ja viņi no šejienes neaizbrauks? Vai to latviešu jums nav žēl, kuriem jāmeklē iztikas iespējas ārzemēs, jo viņu darba vietu Latvijā aizņēmis okupants?”. Kamēr mēs domāsim vispirms par citiem un tikai tad par sevi, mums nekad nebūs normālu dzīves apstākļu savā Tēvzemē. Šo vienkāršo dzīves patiesību katram normālam Latvietim vajadzētu saprast labāk par reizrēķinu.
Vēl cits aspekts – patlaban ļoti modē nākusi t.s. cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu parasto cilvēku vidū, tai pat laikā nerēķinoties ar to, vai veselajai sabiedrības daļai tas nerada nopietnas problēmas. Invalīdiem griboties būt vienlīdzīgiem – tā apgalvo šādu ideju propanētāji, aizmirstot seno tautas parunu: „kam lemts rāpot, tam nebūs lidot!”. Nu nevar būt vienlīdzīgs ar veselo sabiedrības daļu tas, kas nav vesels piedzimis vai arī ieguvis traumu kādā nelaimes gadījumā. Viņš ir īpašs cilvēks, kam vajadzīga īpaša pieeja un, manuprāt, ir pat cietsirdīgi priekš viņa likt viņam atrasties tādos apstākļos, kas viņu iedzimto vai iegūto īpatnību dēļ viņam nav piemēroti. Bet vēl cietsirdīgāk ir uztiept pārējai sabiedrības daļai auklēšanos ar šādu īpatni, kas tai nav pat ne draugs, ne radinieks. Pat, ja viņam pašam šāda „integrācija” varbūt arī sagādā kaut kādu gandarījumu, tad tiem, kam ar viņu ikdienā jākrāmējas, izdabājot varturu-humānistu iegribām, nākas ciest nepelnītas fiziskas un morālas ciešanas, kuras nez kāpēc neaizkustina nevienu „līdzcietīgu” žurnālistu, it kā šī – veselā – sabiedrības daļa nemaz nebūtu cilvēki, bet kaut kāda amorfa masa, kurai nav ne savu uzskatu, ne gribas, ne priekšstata par normālu, komfortablu ikdienas dzīvi, un kuriem visa sava dzīve jāpakārto (tikai kāda velna pēc gan?) viņu šefībā nodotajam invalīdam, ko latviešu valodā gan vispār ir pieņemts dēvēt par kropli, nepamatoti piešķirot šim vārdam nievājošu, nicinošu nozīmi (līdzīgi, kā tas ir ar vārdu „žīds”). Un tie nedaudzie cilvēki visā Latvijā, tai skaitā es, kuri pret šādu kārtību uzdrošinās protestēt, manuprāt, nebūt nav cietsirdīgi, viņiem ir ļoti žēl vairuma sabiedrības, kuriem ne par ko tiek uzkrautas šādas ciešanas šizofrēnisku integrācijas ideju vārdā. Fiziskos un garīgos kropļus mūsu valstī aprūpē nesalīdzināmi vairāk kā normālos cilvēkus, un tā, manuprāt, pret mūsu tautas lielāko daļu gan ir absolūti nepieļaujama cietsirdība.
Ar šāda veida piemēriem mēs sastopamies ik uz soļa. Piemēram, Eiropas humānie likumi aizliedz likvidēt klaiņojošos dzīvniekus, jo tas esot cietsirdīgi, bet likt ciest no viņu uzbrukumiem citiem cilvēkiem un mājdzīvniekiem, par savu naudu ārstēt no klaida kustoņiem iegūtās slimības, ko tie masveidā izplata, esot pareizi un humāni. Kā likums, tie lielākie „dabas draugi”, kas kvēli uzstāj uz nepieciešamību radīt arvien jaunas dzīvnieku patversmes, paši nav gatavi ziedot ne santīma šādu ideju īstenošanai – to vajagot darīt uz valsts un pašvaldību, respektīvi, visas sabiedrības rēķina, neprasot tās piekrišanu. Un tas šo ļaužu izpratnē nav nežēlīgi un cietsirdīgi, bet nošaut uz ielas noplukuši, klaiņojošu suni – potenciālu nāvējošās slimības trakumsērgas pārnēsātāju - gan esot briesmīgs noziegums.
Vēl kāds piemērs – zināma profila saziņas līdzekļi ik pa laikam gaužas par kredītņēmēju grūto likteni, izsakot idejas, ka vismaz daļu šo kredītu humānisma vārdā vajagot norakstīt, jo likt maksāt savus parādus cilvēkam, kas nav aprēķinājis savas ekonomiskās spējas, esot cietsirdīgi. Bet to, ka šāda norakstīšana var notikt tikai uz godprātīgo krājēju – noguldītāju rēķina, kuri tādā gadījumā, visticamāk, pazaudētu savu naudu, līdzīgi kā tas notika ar komponista R.Paula noguldījumiem „Krājbankā”, viņi klusē. Viņu ciešanas acīmredzot nav apspriešanas vērtas, un viņu interešu pieminēšana šādu lautiņu izpratnē ir tāda pati „nepieļaujama cietsirdība” kā imigrantu tiesību ierobežošana par labu pamatnācijai.
Šādā garā varētu vēl turpināt ilgi un dikti, taču domāju, ka nav vairs vērts to darīt. Vēl tikai gribu atzīmēt, ka pārspīlētie dzīvnieku un invalīdu aizstāvji, kā likums, ar putām uz lūpām pielien arī okupantiem. Tā, piemēram, TV3 žurnāliste Odita Krenberga sarunā ar prezidentu A.Bērziņu detalizēti iztaujājusi par nelaimīgās lācenes nošaušanas apstākļiem (tiešām, „ārkārtīgi svarīgs” temats, kurā iedziļināties Valsts Prezidentam!), pēc minūtēm desmit jau taujā, vai nevajadzētu būt humāniem un piešķirt automātisku pilsonību vēl arvien nepilsoņa statusā esošajiem okupantiem, jo viņiem naturalizēties esot par grūtu vai arī viņi šo procesu uzskatot par pazemojošu. Te nu, domāju, jebkuri tālāki komentāri ir lieki…
Vēl gribu atzīmēt, ka reālajā dzīvē ļoti reti izdodas panākt, lai „vilks būtu paēdis un kaza dzīva”. Parasti tomēr kazas dzīvības glābšanai plēsējs ir jānogalina – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mūsu varturi, savukārt, humāni rūpējoties par vilka vēdera labsajūtu, kā likums, atļauj šim apēst kazu. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr mēs, tauta, ar šo absurdo kārtību samierināsimies! Mans aicinājums – normālais Latvieti, sāc taču žēlot beidzot pats sevi un atceries, ka tu arī esi cilvēks ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām! Piespied mūsu varturus sevi cienīt un rēķināties arī ar tavām interesēm!
CĪŅAI SVEIKS !!!
06.05.2012. Aivars Gedroics
7. Maijs 2012 @ 13:52
|
| » Negodīgi tiesneši jāsoda! |
|---|
LATVIJAS REPUBLIKAS
ĢENERĀLPROKURATŪRAI
Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Zemgales apgabaltiesas tiesnesei Anitai Misiunai bija uzticēts izskatīt civillietu Nr.C06078111 par I.O.Pasteres uztura līguma laušanu ar mani un īpašuma tiesību atjaunošanu viņai uz šobrīd man piederošo īpašumu Jelgavas novadā, Elejas pagastā.
Uz tiesas sēdi 2012.gada 19.janvārī es nevarēju ierasties slimības dēļ, par ko laikus brīdināju tiesas darbiniekus ar elektroniskā pasta starpniecību. Tā kā ģimenes ārste man nebija izsniegusi slimības lapu, ko dara tad, kad to slēdz, loģiski, ka es nevarēju nosūtīt tās kopiju uzreiz, bet informēju, ka nosūtīšu to, tiklīdz šis dokuments man būs uz rokām, ko pēc dažām dienām arī izdarīju. Nez kāpēc tiesnese uzreiz nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, nepagaidot slimības lapas saņemšanu. Par šo dīvaino lēmumu viņa man nepaziņoja, vienīgi informēja, ka tiesas sēde ir pārcelta uz 2012.gada 28.februāri.
Dažas dienas pirms šī datuma es atkal saslimu un arī elektroniski brīdināju par šo faktu tiesu. Lai gan tiesnese A.Misuna bija jau saņēmusi manu iepriekšējo slimības lapu, viņa atkal nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, turklāt, uzsāka lietas izskatīšanu bez manas klātbūtnes. Jāatzīmē, ka, pretēji tiesneses rakstītajam, likums neparedz norādīt slimības lapā, kādu režīmu ir jāievēro slimniekam. Uzskatu, ka ir pašsaprotami – ja cilvēks nav darba spējīgs, viņš nevar arī braukt vairākus simtus kilometru līdz vietai, kur notiek tiesas sēde, kā arī piedalīties tajā.
Šādas tiesnese A.Misunas pretlikumīgas rīcības rezultātā man tika liegta iespēja kā atbildētājam paust tiesā savu viedokli, kā arī uzdot jautājumus pieaicinātajiem lieciniekiem, uzturēt savus jau iepriekš izteiktos lūgumus tiesai...utt. Uzskatu, ka tieši augstāk minēto iemeslu dēļ tiesa pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu šajā lietā.
Mans viedoklis ir, ka tiesnese A.Misuna, ļoti iespējams, ir personīgi pazīstama ar prasītājas I.O.Pasteres pārstāvi L.Balgalvi, kura acīmredzot vēlas par lētu naudu atpirkt no I.O.Pasteres īpašumu Elejas pagastā pēc tam, kad I.O.Pasterei uz to tiks atjaunotas īpašuma tiesības. Iespējams, ka A.Misunai ir apsolīta kāda veida atlīdzība, ja viņa panāks ātru īpašuma tiesību atjaunošanu I.O.Pasterei. Šādā gadījumā ir visai loģiska tiesneses A.Misunas rīcība, neatzīstot manu slimību par attaisnojošu iemeslu, kā dēļ es neierados uz tiesu, un lietas izskatīšana bez manas klātbūtnes.
Uzskatu, ka tādejādi tiesnese A.Misuna ir izdarījusi likumpārkāpumu, kas paredzēts LKL 291.p., proti, pieņēmusi apzināti nelikumīgu lēmumu(spriedumu). Tāpat viņa ir arī cēlusi man neslavu, apgalvojot publiskā tiesas spriedumā, ka es savas Civilprocesa likumā minētās tiesības neesot izmantojis godprātīgi. Līdz ar to viņa ir pārkāpusi LKL 157.pantu.
Sakarā ar augstāk minēto,
lūdzu prokuratūru:
1. Uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi A.Misunu pēc LKL 291.p. un 157.panta.
2. Atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: 1) sprieduma lietā Nr.C06078111 fragmentu kopijas uz 2 lpp.
2) man izsniegto slimības lapu kopijas uz 1 lpp.
17.03.2012. Aivars Gedroics
18. Mar 2012 @ 11:34
|
| » Cīņa ar trako veceni turpinās! |
|---|
LR Augstākas tiesas Civillietu tiesu palātai
Brīvības bulvāris 36
Rīga LV - 1511
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
Apelācijas sūdzība
2012.gada 28.februārī Zemgales apgabaltiesa pieņēma lēmumu, ar kuru apmierināta I.O.Pasteres prasība par uztura līguma laušanu ar mani un nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu Jelgavas novadā, Elejas pagastā, ar kadastra num.: 5448 006 0048, kā arī nolemts piedzīt no manis ar tiesāšanos saistītos izdevumus.
Uzskatu, ka šis spriedums ir netaisns, pretlikumīgs un pilnībā atceļams.
Neskatoties uz to, ka, es, atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai, pirms 2012.gada 19.janvārī paredzētās tiesas sēdes laikus paziņoju, ka esmu saslimis un uz tiesu ierasties nevarēšu, tiesnese A.Misuna nolēma manu ierašanos pasludināt par neattaisnotu, aizbildinoties ar to, ka es neesot iesniedzis slimības lapas kopiju, ko es nevarēju izdarīt, jo tā atradās pie ģimenes ārstes (par ko es informēju tiesu), un man tika izsniegta, to noslēdzot, pēc kā es tās kopiju nekavējoties nosūtīju tiesai. Par šo dīvaino lēmumu viņa man nepaziņoja, vienīgi informēja, ka tiesas sēde ir pārcelta uz 2012.gada 28.februāri.
Dažas dienas pirms šī datuma es atkal saslimu un arī elektroniski brīdināju par šo faktu tiesu. Lai gan tiesnese A.Misuna bija jau saņēmusi manu iepriekšējo slimības lapu, viņa atkal nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, turklāt, uzsāka lietas izskatīšanu bez manas klātbūtnes. Jāatzīmē, ka, pretēji tiesneses rakstītajam, likums neparedz norādīt slimības lapā, kādu režīmu ir jāievēro slimniekam. Uzskatu, ka ir pašsaprotami – ja cilvēks nav darba spējīgs, viņš nevar arī braukt vairākus simtus kilometru līdz vietai, kur notiek tiesas sēde, kā arī piedalīties tajā. Līdz ar to likumsakarīgi būtu bijis atlikt lietas izskatīšanu sakarā ar CPL 209.p.2.d. Tā vietā tiesnese nolēma celt man neslavu, pasludinot, ka es savas likumā paredzētās tiesības neizmantojot godprātīgi.
Šādas tiesnese A.Misunas pretlikumīgas rīcības rezultātā man tika liegta iespēja kā atbildētājam paust tiesā savu viedokli, kā arī uzdot jautājumus pieaicinātajiem lieciniekiem, uzturēt savus jau iepriekš izteiktos lūgumus tiesai...utt. Uzskatu, ka tieši augstāk minēto iemeslu dēļ tiesa pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu šajā lietā. Mans viedoklis ir, ka tiesnese A.Misuna, ļoti iespējams, ir personīgi pazīstama ar prasītājas I.O.Pasteres pārstāvi L.Balgalvi, kura acīmredzot vēlas par lētu naudu atpirkt no I.O.Pasteres īpašumu Elejas pagastā pēc tam, kad I.O.Pasterei uz to tiks atjaunotas īpašuma tiesības. Iespējams, ka A.Misunai ir apsolīta kāda veida atlīdzība, ja viņa panāks ātru īpašuma tiesību atjaunošanu I.O.Pasterei. Šādā gadījumā ir visai loģiska tiesneses A.Misunas rīcība, neatzīstot manu slimību par attaisnojošu iemeslu, kā dēļ es neierados uz tiesu, un lietas izskatīšana bez manas klātbūtnes.
Par prasības būtību. Uztura līguma 2.2. punktā minēts, ka ēdienu un apģērbu man jādod I.O.Pasterei līguma 2.1.punkta vērtībā, t.i., 20 latu apmērā. Ņemot vērā viņas pašas pensiju, kas pārsniedz 140 Ls, ar to minētajai personai pilnīgi pietiktu šim nolūkam, ja viņa dzīvotu pietiekami saprātīgi un taupīgi. Diemžēl šī persona piekopj ļoti izšķērdīgu dzīves veidu, par ko es jau rakstīju savā 10.12.2011. paskaidrojumā Zemgales apgabaltiesai, turklāt viņas uzvedība un rīcība liecina, ka viņa nav garīgi vesela un diez vai vispār ir spējīga atbildēt par savu rīcību. Viņai nepārtraukti liekas, ka viņas dzīvība ir apdraudēta, ka viņu kaimiņi pastāvīgi izsekojot, novērojot, gribot nogalināt, perinot plānus atņemt īpašumu, kas gan juridiski jau vairs viņai nepieder...utt. Ar mani viņa iepazinās ar laikraksta „DDD”, nevis radio starpniecību, kā to, ja ticēt spriedumā rakstītajam, tiesā melīgi apgalvoja viņas pārstāve L.Balgalve. I.O.Pastere tiešām sākotnēji man novēlēja savu īpašumu testamentā, bet vēlāk pati pēc savas (nevis manas) iniciatīvas noslēdza ar mani uztura līgumu, pamatojot to tādejādi, ka citādi kaimiņi spiežot viņu pārdot sev piederošo īpašumu par niecīgu samaksu (ko es tiešām ieteicu viņai nedarīt), un viņa psiholoģiski un fiziski nespējot pretoties viņu izdarītajam spiedienam. Pēc mūsu mutiskas norunas es maksāju viņai ik mēnesi 20 Ls un arī apmaksāju „Lattelecom” rēķinus. Ne medikamentus, ne pārtiku I.O.Pastere man neprasīja un es tos nesolīju piegādāt. Konflikts mūsu starpā radās 2011.gada jūlijā, kad minētā persona sāka ultimatīvi pieprasīt pārdot manu īpašumu viņas izraudzītajiem cilvēkiem par viņas noteikto cenu, ko es atteicos darīt. Pēc tam I.O.Pastere sāka apgalvot, ka viņu tagad kaimiņi nogalināšot, un arī teikt, ka viņai pēkšņi vairs nepietiekot līdzekļu izdzīvošanai, ko gan līdz šim vienmēr pietika. Bez manas ziņas internetā parādījās sludinājumi, kuros tika piedāvāts pirkt manu īpašumu.
Pēc tam, kad 2011.gada 19.augustā I.O.Pastere publiski cēla man neslavu Latvijas Radio, es pārstāju apmaksāt viņas „Lattelecom” rēķinus, bet turpināju maksāt ik mēneša uzturnaudu 20 Ls apmērā līdz 2011.gada 30.novembrim, nevis oktobrim, kā to tiesā esot apgalvojusi L.Balgalve. Protams, tiklīdz uzzināju, ka pret mani ir celta prasība tiesā, es uzturnaudu maksāt pārstāju! Ar I.O.Pasteri neuzturu sakarus pēc viņas publiski izteiktajiem, nepatiesajiem apvainojumiem Latvijas Radio. Domāju, ka šī mana rīcība ir pašsaprotama, un tā manā vietā būtu rīkojies jebkurš loģiski domājošs, ar pašcieņu un veselo saprātu apveltīts cilvēks. Nekādu aicinājumu no notāra ierasties un izdarīt izmaiņas uzturlīguma nosacījumos neesmu saņēmis, neesmu pārliecināts, ka tāds vispār ir ticis man sūtīts. 2011.gada 14.maijā I.O.Pastere izteica nepieciešamību veikt tiltiņa remontu, uz ko es atbildēju, ka tas nav nepieciešams. Nekāda cita veida palīdzību, pretēji liecinieka E.Smeltera teiktajam, viņa man neprasīja. Arī telefoniski I.O.Pastere man ir prasījusi vienīgi pārdot īpašumu sevis izraudzītajiem cilvēkiem, citu neko.
Manā rīcībā nav pierādījumu, ka I.O.Pasteres veselības stāvoklis būtu tik slikts, ka viņa nespētu sevi apkopt. Veselības problēmu esamība viņas vecumā ir loģiska un pašsaprotama, tās mēdz būt gandrīz visiem pensijas vecuma cilvēkiem. Cita starpā augsts asinsspiediens ir arī man pašam, kas apliecina, ka neesmu mēģinājis simulēt slimību, lai nebūtu jābrauc uz tiesu.
I.O.Pasteres bijušais vīrs A.Petreiķis ir ticis izdeklarēts no īpašuma Lietuvas ielā 57 pēc I.O.Pasteres iniciatīvas, Kā man daudzreiz apgalvojusi pati I.O.Pastere, viņš esot ļoti ļauns cilvēks, kurš vairākkārt mēģinājis noindēt gan pašu I.O.Pasteri, gan viņas suņus. Ingu un Dainu Šeļenkovus nepazīstu, sarunās ar mani I.O.Pastere nav šos cilvēkus pieminējusi, pieļauju, ka tie varētu būt vieni no kaimiņiem, kuri gribot, pēc I.O.Pasteres teiktā, piespiest par lētu naudu pārdot šiem viņas bijušo īpašumu. Nesaprotu, kāpēc I.O.Pastere uztraucas, ka viņu varētu sodīt pašvaldību policija par nesakoptu teritoriju, ja tās īpašnieks esmu es, nevis viņa. Iespējams, ka tā izpaužas viņas neadekvātā apkārtējās pasaules uztvere, bet varbūt tas ir no I.O.Pasteres puses netiešs aicinājums A.Rubenim uzlikt man sodu, atriebjoties par to, ka atteicos pēc viņas pieprasījuma pārdot man piederošo īpašumu.
Uzskatu, ka pie tā, ka esmu pārtraucis uzturēt jebkurus sakarus un sniegt jebkāda veida palīdzību I.O.Pasterei, ir vainīga tikai un vienīgi viņa pati, jo vēlējās piespiest pārdot sev vairs nepiederošo īpašumu pret manu gribu, pretējā gadījumā draudot attiesāt īpašumu atpakaļ. Saprotams, ka es nevēlos sadarboties ar cilvēku, kurš vēl man ļaunu. Tāpat uzskatu, ka, atbilstoši Satversmes 100.pantam, savus tiesai adresētos paskaidrojumus es varu ievietot visur, kur vien uzskatu par vajadzīgu, liekot tiem klāt jebkādus virsrakstus un komentārus, par kuru saturu esmu atbildīgs tikai un vienīgi es pats, un būtu pretlikumīgi un nekorekti tiesai par tiem izteikt savu vērtējumu. Interesanti atzīmēt, ka tiesas uztverē vēršanās policijā tiek uzskatīta par prettiesisku (skat. izteikumu spriedumā: „...nevis [..] savstarpēju sarunu ar prasītāju vai citādā tiesiskā (izcēlums mans – A.G.) ceļā, bet gan sniedzot iesniegumu policijā...”).
Tā kā man netika dota iespēja aizstāvēt savu pozīciju tiesā, likumsakarīgi, ka tiesas spriedums ir bijis man par sliktu. Uzskatu, ka tam par iemeslu ir tiesneses A.Misunas un prasītājas pārstāves L.Balgalves iespējamā personīgā ieinteresētība pēc iespējas ātrāk atsavināt no manis īpašumu Elejā, Lietuvas ielā 57.
Vēl gribu pievērst uzmanību, ka man netika piesūtīts tiesas sēdes protokols, ļoti iespējams, ka tā lietā nav vispār.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu tiesu:
1. Izvērtēt iespēju nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā saskaņā ar CPL 427.p.1.d.5.p.
2. Gadījumā, ja tiesa iepriekšminēto lūgumu neuzskata par iespējamu apmierināt, lūdzu izskatīt lietu pēc būtības un pilnībā atcelt Zemgales apgabaltiesas 2011.gada 28.februāra spriedumu. Tāpat pilnībā uzturu visus savus lūgumus un pretprasības, ko esmu paudis savā 10.12.2011. adresētajā iesniegumā Zemgales apgabaltiesai.
3. Sakarā ar to, ka esmu pašnodarbināta persona ar ļoti minimāliem ienākumiem, un esmu spiests rakstīt apelācijas sūdzību tikai tādēļ, ka iepriekšējās instances tiesa pretlikumīgi izskatīja lietu bez manas klātbūtnes, lūdzu mani pilnībā atbrīvot no jebkādas tiesas nodevas iemaksas.
Tā kā man ir pamatotas šaubas par tiesneses A.Misiunas un viņas padoto darba biedru godīgumu un neangažētību, es iesniedzu šo sūdzību nevis CPL 414.p.3.d., bet gan 414.p.4.d. noteiktajā kārtībā. Lūdzu Augstāko Tiesu visus trūkstošos lietas materiālus pieprasīt no Zemgales apgabaltiesas.
Pielikumā: 1) apelācijas sūdzības noraksts uz ___ lpp.;
2) Zemgales apgabaltiesas 28.02.2012. sprieduma kopija uz ___ lpp.
17.03.2012. A.Gedroics
18. Mar 2012 @ 10:20
|
|
|
