| Par mani raksta | 25. Okt 2012 @ 10:52 |
|---|
| Sūdzība Sprūdžam | 17. Okt 2012 @ 19:23 |
|---|
VALSTS REĢIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS UN PAŠVALDĪBU LIETU VALSTS MINISTRAM
E.SPRŪDŽA kungam
Dzīvojamās mājas Daugavpilī, Teātra ielā 34, vecākā
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tel. 65428660, 28229894,
iesniegums
Esmu spiests vērsties pie Jums ar sūdzību par Daugavpils pašvaldībai piederošā uzņēmuma SIA „DzKSU” darbību. Šis uzņēmums ir mūsu mājas Daugavpilī, Teātra ielā 34, apsaimniekotājs. Pirms vairākiem gadiem šis uzņēmums iepirka automātiskos siltummezglus, kurus sāka uzstādīt daudzdzīvokļu mājām, neprasot to iedzīvotāju piekrišanu. Mūsu mājas iedzīvotāji bija to skaitā, kuri atteicās no šī pakalpojuma, jo neredzēja pēc tā nepieciešamību, tā kā mūsu mājas esošais siltummezgls darbojās normāli, turklāt nepieciešamības gadījumā tā darbību varēja regulēt, manuāli pagriežot apkures ventili. Drīz pēc šī notikuma SIA „DzKSU” darbinieki noregulēja apkuri uz maksimālo intensitāti un atteicās to samazināt pēc iedzīvotāju lūguma, aizbildinoties, ka tas neesot tehniski iespējams, lai gan līdz šim bija to sekmīgi darījuši. Tikai pēc tam, kad mēs 2011.gada nogalē bijām sarīkojuši dzīvokļu īpašnieku kopsapulci, lai atteiktos no pašreizējā apsaimniekotāja – SIA „DzKSU” – pakalpojumiem, šīs iestādes darbinieki pēkšņi mainīja savu viedokli augstāk minētajā jautājumā un atkal atsāka pēc mana lūguma regulēt elevatora tipa siltummezgla apkures ventili. Tā tas turpinājās līdz pat 2012.gada pavasarim, kad šīs darbības veikt pēkšņi atkal kļuva „tehniski neiespējams”. Kā mani informēja SIA „DzKSU” apkalpojošais personāls, tad šādu pavēli (neregulēt mūsu mājas siltummezglu) esot devusi minētā uzņēmuma Ražošanas un tehniskās nodaļas vadītāja Vera Ragele, kura savukārt darbojoties SIA „DzKSU” priekšnieka Vjačeslava Širjakova un Daugavpils Domes priekšsēdes Žannas Kulakovas uzdevumā. No neoficiāliem, bet drošiem avotiem esmu dzirdējis, ka šādas darbības tiekot apzināti veiktas, lai ar neciešami augstu temperatūru dzīvokļos un lieliem apkures rēķiniem piespiestu mājas iedzīvotājus tomēr uzlikt jaunā parauga (automātisko) siltummezglu, jo pretējā gadījumā SIA „DzKSU” rodas finansiālie zaudējumi sakarā ar patvaļīgi iepirktajiem siltummezgliem, kuri nav uzstādīti tā pārraudzībā esošajām mājām, līdz ar to, nav iespējams atpelnīt to iegādei iztērēto naudu. Būtībā notiek klaja iedzīvotāju maldināšana un viņu elementārāko cilvēktiesību pārkāpšana.
Šinī sakarā vēršos pie Jums, ministra kungs, ar lūgumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai Daugavpils pašvaldības pakļautībā esošais uzņēmums SIA „DzKSU” pārstāj maldināt iedzīvotājus par it kā tehnisko nespēju regulēt elevatora tipa siltummezglus un izbeidz cilvēkus terorizēt ar augstu temperatūru dzīvokļos un lielām apkures izmaksām, tādejādi cenšoties uz mūsu rēķina atrisināt savas finansiālās problēmas, kas radušās, bez mūsu ziņas iepērkot automātiskā tipa siltummezglus. Vērsties ar sūdzību pie Daugavpils pašvaldības amatpersonām neredzu jēgu, jo tās ir savstarpēji ieinteresētas ar SIA „DzKSU” vadību.
Mājas Teātra ielā 34 vecākais Aivars Gedroics
Daugavpilī, 2012.gada 17.oktobrī |
| Cīņa ar slaistiem policistiem | 15. Okt 2012 @ 22:03 |
|---|
RĪGAS PILSĒTAS ZEMGALES PRIEKŠPILSĒTAS PROKURATŪRAS
virsprokuroram R.Novakam
Ed.Smilģa ielā 44, Rīgā, LV 1002
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Godātais R.Novaka kungs!
Saskaņā ar Jūsu 2011.gada 30.septembra lēmumu Nr.4 tika uzsākts kriminālprocess Nr.
12030005411 pēc LKL 157.p.2.d. par neslavas celšanu pret manu personu saziņas līdzeklī. Izmeklēt šo kriminālprocesu tika uzticēts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Zemgales iecirknim.
Ar nožēlu esmu spiests konstatēt, ka teju gada laikā pēc Jūsu lēmuma pieņemšanas minētais policijas iecirknis praktiski nekā nav darījis lietas praktiskā virzīšanā uz priekšu. Tikai pēc maniem neatlaidīgiem atgādinājumiem tiku šā gada sākumā beidzot nopratināts kā cietušais, bet ar to jebkura darbība šajā kriminālprocesā, manuprāt, ir arī beigusies. Man nav zināms, vai ir kāds aizdomās turētais šajā krimināllietā, vai viņš ir ticis pratināts, vai lieta tiks virzīta uz prokuratūru...utt. Mani nav pat informējuši, kurš konkrēti policijas darbinieks (ne)nodarbojas ar šī kriminālprocesa izmeklēšanu.
Man rodas pamatotas aizdomās, ka šī policijas iecirkņa darbinieki apzināti vilcina laiku, līdz nākamā gada jūlijā iestāsies noilgums un šī iemesla dēļ lietu varēs izbeigt.
Sakarā ar augstākminēto, lūdzu Jūs:
1. Uzlikt par pienākumu iepriekš minēto policijas iecirkni informēt mani un Jūs, cik tālu ir pavirzījusies šīs krimināllietas izmeklēšana.
2. Gadījumā, ja nekas nav darīts norādītā kriminālprocesa izmeklēšanā, sodīt bezdarbībā vainīgās amatpersonas.
20.09.2012. Aivars Gedroics
LATVIJAS REPUBLIKAS PROKURATŪRA
RĪGAS PILSĒTAS ZEMGALES PRIEKŠPILSĒTAS PROKURATŪRA
Reģ.Nr. 90000022859, Eduarda Smilga ielā 44, Rīgā, LV-1002 tālr. 67500468, fakss 67500470, e-pasts: zeingprp@lrp.gov.lv
RĪGĀ
2012.gada 9.oktobrī Nr. 4
Aivaram Gedroicam
Teātra ielā 34-35, Daugavpilī, LV-5401
par sūdzības virzību
Jūsu iesniegums, sūdzība kriminālprocesa par kriminālprocesa Nr. 12030005411 virzību Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūrā ir izskatīta un tiek apmierināta.
Pārbaudot kriminālprocesu Nr. 12030005411, konstatēju, ka procesa virzītājs nenodrošināja mērķtiecīgu izmeklēšanu kriminālprocesā ir pieļauta vilcināšanos, sakarā ar ko ir piemēroti prokurora reaģēšanas pasākumi. ,,Prokuratūras likuma" 20.panta l.daļa nosaka, ka ,ja nepieciešams pārtraukt nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajam uzņēmumam, iestādei, organizācijai, amatpersonai, vai personai". Izmeklētāja tiešajam priekšniekam ,,Prokuratūras likuma" 20.panta noteiktā kārtībā nosūtīts Prokurora iesniegums, uzdots noteiktā termiņā novērst trūkumus. Tāpat Kriminālprocesa likuma 37.panta otrās daļas 1.punkta kārtībā tika doti norādījumi par izmeklēšanas darbību veikšanu, Izmeklēšanas turpināšanai kriminālprocess nosūtīts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirkņa priekšniekam.
^Jūsu sūdzība par kriminālprocesa novilcināšanu atzīta par pamatotu.
Kriminālprocesa likuma 345.panta trešās daļās noteiktās kārtībā Jūsu sūdzības, tās pārbaudes materiāli, uz sūdzību sniegtās atbildes kopija, tiek pievienoti krimināllietai.
Dotais lēmums, kas ietverts šajā atbildē ir pārsūdzams Kriminālprocesa likuma 337.panta trešā punkta, 339.panta otrās daļas kārtībā, amatā augstākam prokuroram 10 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas.
G. Ķapsna
Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas prokuratūras prokurore
Ķapsna 67500273 |
| LATVIEŠU IZNĪCINĀŠANA | 30. Sep 2012 @ 18:46 |
|---|
KĀ IZNĪCINA LATVIEŠUS
„4.maija” Latvijas oficiālie saziņas līdzekļi pēdējā laikā ir bijuši spiesti atzīt, ka, salīdzinot ar PSRS laikiem, latviešu sociālais statuss un dzīves līmenis kopumā ir pasliktinājies, tāpēc daudzi ar nostaļģiju atceras tos laikus un pat vēlas piedzīvot to atgriešanos. Ar nožēlu jāatzīst, ka šajā ziņā viņi nemelo – tā tas patiešām ir, turklāt, kas pats šausmīgākais, arī nacionālajā jomā mūsu tautas izredzes izdzīvot ir kļuvušas vēl vairāk apdraudētas. Te nu man iespējams mēģinās oponēt – nu ko tu, tagad taču vairs neesam PSRS sastāvā, jauni migranti te neieplūst, latviešu valoda ir Valsts valoda… utt. Realitātē gan ir savādāk – imigranti ieplūst (un ne tikai no bijušās PSRS republikām), gan nopērkot uzturēšanās atļaujas pret īpašuma iegādi, gan vienkārši prasot politisko patvērumu, jo mumbo-jumbo ciltī, kur viņi līdz šim dzīvojuši, vietējie esot gribējuši viņus apēst… utt. Šiem ieklīdeņiem tiek nodrošināti daudz labāki dzīves apstākļi kā vairumam latviešu Tēvzemē. Kas tomēr ir pats šausmīgākais – patlaban Latvijā notiek tā dēvētais integrācijas process, ko padomju laikā nepazina un kas būtībā ir visīstākais nacionālais genocīds pret mūsu tautu. Protams, arī PSRS laikos nemitīgi tika sludināta tautu draudzība (kas pats par sevi nav nekas slikts), tika aicināts skolniekiem sarakstīties pa pastu ar vienaudžiem no citām brālīgajām republikām – šis process bija ļoti laikietilpīgs atbilžu nogādē un saņemšanā, jo interneta jau toreiz nebija – taču ar to tad parasti visa draudzības meklēšana arī beidzās. Ļoti retos gadījumos tika noorganizēta dažu dienu ekskursija ciemos pie vēstuļu draugiem. Taču nevienam PSKP funkcionāram kaut kā nebija ienācis prātā paņemt un nosūtīt, teiksim, gaišmatainu latviešu meiteni Lieni pamācīties pusgadu kādā brālīgās Kazahijas PSR vidusskolā, pretī savukārt uzņemot pie sevis uz tādu pašu termiņu melnīgsnēju, šķībacainu jaunieti vārdā Tengizs. Un turklāt vēl noteikt, ka abiem šiem skolēniem jādzīvo otrās puses ģimenēs un jāsauc tās locekļus par tēvu un māti. Visaktīvākais internacionālists un tautu draudzības sludinātājs droši vien smietos kā kutināts, ja kāds arī ieminētos par šādu perspektīvu. „Ko jūs, tas taču murgs, kāpēc tas vajadzīgs – šitā mocīt bērnus!”, viņš teiktu, un viņam būtu 100% taisnība. Diemžēl, nākot pie varas M.Gorbačovam un krītot dzelzs priekškaram, šāda situācija kļuva par realitāti. Idiotiskās skolēnu apmaiņas programmas tika ieviestas vēl pirms 1990.gada 4.maija viltusneatkarības pasludināšanas, un jau toreiz manī kā pusaudzī izsauca neizpratni un sašutumu. Vēl vairāk mani izbrīnīja dažu bērnu vecāku reakcija, kuri nevis sūtīja šādu murgu ideju paudējus uz poda, bet gan bija gatavi sākt sacensties, kuram tiks tas lielais gods aizsūtīt savu bērnu uz kādu valsti, kuras pat nosaukumu viņi ar grūtībām spēj izrunāt un atcerēties, pretī saņemot ārzemnieku atvasi, kuru viņiem nu kādu pusgadu vai pat gadu jāmīl un jāaprūpē kā paša dēlu vai meitu. „Kā kaut ko tādu vispār var pieļaut, vai tie cilvēciņi ir galīgi jukuši prātā?”, es toreiz domāju. Tagad jau esmu apradis ar šādu nejēdzību un uztveru to kā ikdienišķu, ik uz soļa sastopamu stulbumu. Arī mūsu nelietīgie varturi jau ar to ir apraduši un laikam secinājuši, ka šis paņēmiens, lai arī degradē un iznīcina latviešus, tomēr ne tik ātri, kā šiem gribētos. Tāpēc tādi kā bēdīgi slavenais superjurists – kvēls nacionālpatriotu apkarotājs un mēģinātājs tos iebāzt cietumā – sorosietis A.Judins ir izdomājuši kaut ko līdzīgu, bet vienkāršāku un ātrāk realizējamu. Kādēļ kaut kur ir jābrauc? Var taču tepat uz vietas nosūtīt latviešu bērnu padzīvot sveštautiešu ģimenē un pamācīties krievu skolā, bet viņu vietā paņemt kāda nelatvieša (nereti okupanta) atvasi. Kas tā būs, ja ne visīstākā integrācija? Jo nav jau tā, ka tikai nelatviešiem būtu jāiepazīst latviešu dzīvesveids, nē – arī latviešiem vajagot izprast un iejusties sveštautieša ādā. Un kā gan to vislabāk lai izdara, ja ne uz kādu laiciņu pamainot dzīves vietu un iegādājoties sev jaunu papašu un mamašu. Ideālais variants kosmopolītu izpratnē taču ir tāds, ka cilvēks, sasniedzot pilngadību, ne tikai neapzinās piederību konkrētai valstij un tautai, bet arī pat skaidri nespēj pateikt, kas ir viņa tuvinieki. „Nu, tā ir mana 1.mamma, šī – otrā, šis –trešais, ai, nē, 4.tētis, es viņu saucu par batjku”, – šādi apmēram varētu atbildēt uz jautājumu par saviem vecākiem pareizi audzināts jaunais Latvijas pilsonis – latvijecs. Un tādam radījumam (cilvēka vārda viņš vairs nebūtu cienīgs), protams, būtu pilnīgi vienalga, kādā vietā dzīvot, kādā valodā runāt, un ar ko savu ģimeni veidot. No sorosiešiem neko citu jau nevarēja gaidīt, te ir jāatceras senā paruna par suni un suņa valodu (arī rīcību). Uzmanības vērts ir fakts, ka šādas kretīniskas idejas ar sajūsmu uzņem arī „nacionālais” laikraksts „LA” ar tā fīreru veco komunistu, čekas aģentu un pederastu V.Krustiņu priekšgalā, tāpat arī, kāda jukuša Vācijā dzīvojoša helsinkieša izpratnē, „vienīgie tautas aizstāvji un pēdējā cerība uz glābiņu” – partija VL/TB-LNNK. Patiesībā gan jebkuram normālam Latvietim būtu jāizslēdz pat jebkādas runas par šādām idiotiskām idejām un jāpārtrauc jebkuri sakari ar to paudējiem. Ja viņš to nedara, tad jāsecina, ka pats ir vai nu garīgi nepieskaitāms, vai nelietīgs, apzināts mūsu tautas slepkava. Lai nu tautieši paši izlemj, kurai no šīm abām grupām pieskaitīt tādus judinus, krustiņus un raivjus dzintareļus. Cita starpā, piezvanot uz „LA” bezmaksas tālruni un izsakot savu sašutumu par viņu atbalstīto ‘apmaiņas programmu”, pretī saņēmu viedus mierinājuma vārdus: „Ko jūs uztraucaties, kungs, ar varu taču nespiež nevienu, tas ir brīvprātīgs pasākums!”. Tik tiešām, nu tā vēl trūka, lai bērnu apmaiņu starp nelatviešu un latviešu ģimenēm veiktu zem automātu stobriem… Lai gan, kas to lai zina, kolhozus taču arī sākumā dibināja uz brīvprātības pamatiem, bet vēlāk… Nav izslēgts, ka varturi izdomā kā soda veidu izņemt bērnus no ekstrēmistu-nacionālistu ģimenēm un nodot tos uz laiku pāraudzināšanā minoritāšu (kā nacionālo, tā seksuālo) pārstāvjiem. Ja normālie Latvieši šādas tendences jau iedīglī neapturēs, tās arvien progresēs un attīstīsies kā ļaundabīgs audzējs. Un, pat ja tās arī paliks brīvprātības līmenī, tad tik un tā – vai mēs varam samierināties ar to, ka jaunatne neviena nespiesta, brīvprātīgi smēķē, dzer alkoholu, lieto narkotikas? Nē, protams, bet kāpēc samierināmies ar arvien pieaugošām, līdz galējai nejēdzībai aizejošām kosmopolītisma, tautu un rasu sajaukšanas idejām? Kāpēc nedodam tām iznīcinošo pretsparu? Vai gaidām brīdi, kad kļūsim Tēvzemē par pilnībā nospiestu minoritāti, līdzīgi kā indiāņi Amerikā un aborigēni Austrālijā? Tad nu gan jau būs par vēlu kaut ko līdzēt! Starp citu, vai nav smieklīgi, ka patlaban Saeimā tumšie spēki uzstāj uz tūlītēju bezierunu pilsonības piešķiršanu līdz ar dzimšanas brīdi mazajiem okupantēniem, bet gaišie spēki tam pretojas – nē, vispirms lai viņu vecāki paraksta kaut kādu tur „lojalitātes solījumu”? Tas būtu līdzvērtīgi situācijai, kad tēvs ar māti strīdas – sūtīt meitu strādāt uz Čaka ielu tāpat vai iedot šai līdzi prezervatīvus? Neviens Saeimā pat neieminas par to, ka šiem radījumiem te pat atrasties nevajadzētu, kur nu vēl pilsonību saņemt! Taisni otrādi – visi raud par to, cik Latvijā esot maz iedzīvotāju, un ka nākotnē tos vajadzēšot no ārvalstīm ievest.
Latvieti, ja tu gribi, lai pēc 100 gadiem vēl Latvijā kāds runātu Latviski, dari galu šīm nejēdzībām! Nepieļauj savu bērnu aizplūšanu uz ārzemēm citādi, kā vien neilgā ekskursijā; neielaid savā ģimenē svešu kultūru un svešu valodu; nenaidojies, bet arī neradojies ar citas tautas un rases pārstāvjiem! Jau saknē iznīcini visas kosmopolītisma idejas, kamēr tās vēl nav galīgi iznīcinājušas tavu tautu! Un parūpējies, lai uz 12.Saeimas vēlēšanām būtu kaut vai neliela, maznaudīga, bet patiesi Latviska partija, par ko balsot! Pietiek vienreiz izvēlēties „mazāko” ļaunumu!
LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! LATVIEŠIEM LATVIJĀ DARBU UN MAIZI !!!
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!
30.09.2012. Aivars Gedroics |
| FEĻETONS | 19. Aug 2012 @ 12:36 |
|---|
RAIVJA DZINTARA ATBILDE I.ŠŅORIŅAS KUNDZEI
F e ļ e t o n s
Cienījamā I.Šņoriņas kundze!
Atbildot uz jūsu vēstulē uzdotajiem jautājumiem, varu jums paskaidrot sekojošo:
1. Mūsu viltusnacionālā apvienība savu nostāju nacionālajā jautājumā nekad nav mainījusi. Vai mēs vispār kādreiz esam dekolonizāciju gribējuši? Nekad, nē! Palasiet mūsu publiskos paziņojumus, mūsu priekšvēlēšanu programmas gan uz tām vēlēšanām, kur mēs tikām ievēlēti, gan uz tām, kur netikām! Mēs tur solījām padzīt no Latvijas okupantus? Nē, protams! Jau tad, kad es ar saviem drauģeļiem pirms gadiem desmit dibināju apvienību „Visu Latvijai”, es zināju, ko drīkst runāt un ko nedrīkst. Mēs bārstījām daudzas rožainas, pseidopatriotiskas frāzes par Latviskumu un visu ko tamlīdzīgu, bet nekādu reālu risinājumu tā nodrošināšanā nepiedāvājām. Mēs nebijām muļķi, mēs sapratām, ka, reāli iestājoties par dekolonizāciju un tiešām cīnoties par Latvisku Latviju, mēs nekad pie varas netiksim. Vienu kļūdu mēs pieļāvām, ka daži mūsu biedri (es nē, jo vēl nebiju pietiekami vecs) 2002.gadā kandidējām uz 8.Saeimu no Latviešu partijas, kuras priekšgalā tas pajoliņš Garda bija ielikts. Taču pēc tam, kad dabūjām nieka 0,4% balsu, mēs uzreiz visu sapratām un pateicām – mēs kļūsim mazāk radikāli. Jau tā mēs bijām gana mēreni, bet nu kļuvām vēl mērenāki. Mēs nepiedalījāmies 16.marta gājienos un citus aicinājām tajos neiet, mēs nosodījām tos, kas uz pidariem un lezbām atļāvās sūdus mest – homofobi nolādētie!... Un, redzat, mūsu reitings aptaujās sāka augt, mūs aicināja piedalīties publiskās diskusijās, mūsu viedokli uzklausīja, mūs publicēja Pāķu lapele un visādas citādas nopietnas avīzes un žurnāli, kuriem blakus tāda kretīniski-sektantiska avīžele „DDD” ne tuvu nevar stāvēt! Tā rezultātā mēs apvienojāmies ar kolēģiem Tēbistiem, kuri savas darbības sākumā arī bija kaut ko murgojuši par visādām tur dekolonizācijām, bet vēlāk ātri vien saprata, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties mūsdienīgā, eiropeiskā valstī, ja negribi būt apsmietā un izstumtā statusā, bet gan tikt pie varas un naudas. Un, lūk, mēs tikām ievēlēti 10.Saeimā, bet mēs bijām pieļāvuši kļūdu, ka pēcvēlēšanu naktī dziedājām: sitīsim tos utainos, kas taču ir fragments no fašistu dziesmas, turklāt mūsu priekšvēlēšanu programmā bija ierakstīta divdomīga frāze: darīsim visu, lai Latvijā atgrieztos latvieši un aizbrauktu nelojāli cittautieši, ko tāpat varētu pie labas gribas iztulkot kā pūšanu tā jefiņa Gardas stabulē. Tāpēc pēc gada, 11.Saeimas vēlēšanās, mēs šo frāzi izmetām, un, kad korespondente mūsu deputātu kandidātei I.Laizānei no Daugavpils vaicāja, kāpēc šī teikuma vairs nav, viņa skaidri un gaiši atbildēja – tāpēc, ka mums Latvijā visi tās iedzīvotāji vajadzīgi, mēs negribam, lai vispār kāds no šejienes prom aizbrauktu! Vai nav gudrs sievišķs, ko? Un, lūk, pateicoties šādai politikai, mēs dubultojām savu deputātu skaitu, mēs atkal iekļuvām Saeimā un esam valdībā. Bet pie tā mēs neapstāsimies! Es pagaidām esmu vēl tikai deputāts, bet nākotnē noteikti kļūšu ministrs, un varbūt pat premjers, ja ne Valsts prezidents, kā to man pareģoja mana kolēģe, bijusī vecā homīša Volda avīzes korespondente I.Mūrniece. Viņa rakstīja, ka man noderēšot tā Jūrmalas rezidence, no kuras pašreizējais prezis ir atteicies. Un pareizi viņa raksta, dabiski, ka man noderēs, es neesmu tāds dunduks, kurš populistiskas izrādīšanās dēļ atteiksies kaut ko kripatas varas un naudas, to jūs visi, kas mani pazīstat un manai darbībai sekojat, noteikti būsiet pamanījuši! Es nākotnē kļūšu pasakaini varens un bagāts, visi šie tā saucamie „oligarhi” – šķēles, lembergi, šleserīši – man ne tuvu stāvēt nevarēs. Bet, lai tas notiktu, man jāspēlē pēc pasaulē valdošajiem spēles noteikumiem, nacionālistus es un mani draugi varam tēlot tikai līdz zināmai robežai, jāzina, kurā brīdī jāpasaka – stop, un nedrīkst pieļaut, ka mani vārdi sāk īstenoties darbos, lai gan arī vārdus es zinu kur un kādus lietot... Ja es tāds gudrs un izmanīgs nebūtu, es atrastos tajā pat vēstures mēslainē, kur jūsējais grāmatu andelētājs Garda, kurš pie varas nav ticis un nekad netiks, un tik ar lielām pūlēm var lapelīti „DDD” uz ūdens var noturēt... Es neesmu nekāds duraks, lai tādu nožēlojamu likteni sev izvēlētos! Cita starpā es regulāri aģitēju nacionālistus pamest A.Gardas organizāciju un pāriet pie manis, un nez bez panākumiem, viens otrs jau ir mani paklausījis… Katram taču redzams, kāda ietekme Latvijā patlaban ir man un kāda viņam! Un tas viss tāpēc, ka es visādas naivas muļķības nesludinu un vēl jo vairāk necenšos realizēt praktiski. Turklāt, A.Garda ir pieklājīgs un korekts, mani viņš reti kad kritizē, ja nu reizēm publicē „DDD” kādu A.Gedroica kritisku rakstu, to pašu vēl saturā mīkstinādams. Jā, Gedroics ir teju vienīgais, kurš nekautrēdamies parāda manis un manas partijas īsto seju, bet kurš gan viņu par pilnu ņem. Mani draugi regulāri viņa vārdā internetā visādas muļķības raksta, naivie ļautiņi to nesaprot, domā, ka viņš pats to ir rakstījis, un secina, ka viņš ir stulbāks pat par Grantiņu… Jā, pēdējais gan nez kāpēc sācis mani savā mājas lapā bieži slavēt, laikam es viņam kā vīrietis patīku. Man gan tas nav vajadzīgs, bet aizliegt es to šim arī nevaru. Vispār, ko no tāda var gaidīt, kurš cietumā kā gailis izmantots un kuram smadzenes ar ķebli no galvas izdauzītas… Labi, es te laikam drusku novirzījos no apspriežamā temata! Vienu vārdu sakot tā – Šņoriņas kundze, nav te mūsu Saeimā neviena deputāta, kas jūsu stulbo dekolonizāciju gribētu, nevienā frakcijā nav, sākot ar „Saskaņas centru” un beidzot ar mūsu „(Ne)nacionālo apvienību”! Mēs tak neesam galvu durvīs saspieduši! Mēs negribam savas siltās vietiņas pazaudēt! Un goda, kauna un sirdsapziņas mums nav un nekad nav bijis, citādi mēs Saeimā nekad neatrastos. Šādas īpašības piemīt tikai tādiem kā Garda, stulbiem muļķīšiem, nožēlojamiem autsaideriem… Ja jūs tāda neesat, jums arī laiks šīs muļķīgās domas atmest! Apspriedīsim labāk, kā integrēt te jau esošos okupantus un jaunus ieklīdeņus, kas drīz vien Latvijas teritoriju pārpildīs no Latvijas ekonomiskā genocīda mūkošo, aizbraukušo Latviešu vietā. Padomāsim, kā šiem latviešu valodu iemācīt, kā jauktas ģimenes veidot. Rasi, varbūt arī Sorosonkulis kādu latiņu šādiem projektiem atmetīs… Bet par dekolonizācijas sludināšanu drīz cietumā liks, Gardu ar palīdzēm jau gandrīz ietupināja. Latvijai esot ES sastāvā, nacionālisms tiks saknēs izravēts – tā savulaik teica J.Jurkāns, un viņš jau nu zina, ko runā, es viņam pilnībā piekrītu!
2. Ja jūs esat daudz maz normāls cilvēks, tad atbildi uz otro jautājumu jau laikam pati saprotat, tomēr pieklājības pēc paskaidrošu – nekādus pasākumus pret mūsu ministri neesam veikuši un neveiksim! Viņa neko nepareizu nav izdarījusi, viņa tikai precīzi izskaidroja jums savu un arī mūsu apvienības viedokli. Ceru, ka tagad jums tas ir skaidrs, un jūs mūs ar visādām nereālām muļķībām turpmāk netraucēsiet!
Ar mīļu sveicieniņu, jūsu uzticīgais kalps, Saeimas deputāts Raivis Dzintars
P.S. „DDD” labāk turpmāk vairs nelasiet, tur nekā prātīga nav, vieni murgi.
Raivīša Dzintaruhas monologu uzklausīja, pierakstīja un precīzi nodrukāja AIVARS GEDROICS |
| » TRIBUNĀLS |
|---|
KAS TAS TĀDS TAUTAS TRIBUNĀLS ?
Cilvēkiem, kas regulāri seko politiskajām norisēm Latvijā, noteikti garām nav paslīdējis pašlaik Vācijā dzīvojošā kādreiz pamatoti cienītā kustības „Helsinki-86” dibinātāja Linarda Grantiņa vārds. Ne tik senā pagātnē par viņa aktivitātēm regulāri ziņoja laikraksts „DDD”, kurā tika publicētas gan vairākas intervijas ar šo kungu, gan viņa piesūtītie raksti, gan politiska rakstura paziņojumi tā sauktā „Latvijas Republikas Tautas tribunāla” vārdā. Pēdējo iestādījumu pirms vairākiem gadiem nodibināja pats L.Grantiņš ar principā atbalstāmu ideju dokumentēt 4.maija režīma amatpersonu noziegumus pret Latviešu tautu, fiksējot tos un paziņojot par tiem gaidāmo sodu pēc Īsteno Patriotu nākšanas pie varas Latvijā. Daudzus no t.s. „tribunāla” paziņojumiem, kurus faktiski rakstīja pats L.Grantiņš, kā līdzautorus pievienojot dažus no saviem bijušajiem līdzgaitniekiem, kā, piemēram, K.Pupuru, A.Prūsi, nu jau nelaiķi K.Doropoļski, J.Zīvertu u.c., publicēja arī laikraksts „DDD”, lai arī ne vienmēr piekrizdams tajā paustajiem viedokļiem un to saturam. Arī es parasti rūpīgi sekoju šo paziņojumu saturam un lielākoties tos atbalstīju, lai gan dažos gadījumos man radās šaubas par to atbilstību īstenībai, piemēram, apgalvojumam, ka tādus cilvēkus kā J.Podnieku, I.Kozakeviču, I.Ķezberu u.c. pagātnē populārus cilvēkus varētu būt nogalinājusi, L.Grantiņa vārdiem runājot, „mūsdienu čeka”, jo, vismaz manā uztverē, šie ļaudis nekādā veidā valdošajam režīmam netraucēja, drīzāk gan stutēja un atbalstīja to. Pats L.Grantiņš allaž atzinīgi izteicās gan par A.Gardu, gan par viņa allaž reklamēto Dzīvās Ētikas Mācību, turklāt, cik man zināms, arī regulāri studēja to. Lūzuma punktu L.Grantiņa un A.Gardas attiecībās izraisīja 2010.gada februārī avīzē „DDD” publicētā intervija ar K.Pupuru, ar kuru pašam Grantiņam bija pasliktinājušās attiecības dažu maznozīmīgu politiska rakstura domstarpību dēļ. L.Grantiņš neslēpa savu neapmierinātību ar to, ka avīze bez viņa atļaujas esot intervējusi „nodevēju” un „Maskavas aģentu”. Drīz pēc tam L.Grantiņš pārtrauca attiecības ar LNF un avīzi „DDD”, nodibinot pats savu internetvietni www.tautastribunals.eu, kurā nu sāka gānīt gan A.Gardu, gan Dz.Ē.Mācību, kuru pats vēl pavisam nesen tika dievinājis. Līdztekus tam pēkšņi L.Grantiņā uzradās simpātijas pret R.Dzintaru un viņa partiju „VL”, neskatoties uz to, ka tās rindās drīz vien iekļāvās arī viņa nīstamais K.Pupurs (pēdējais, tādejādi, godīgi sakot, zaudēja manās acīs daļu no savas autoritātes). Nu tie vairs nebija zākājami, bet gan slavējami īpatņi. Ienākot „tautas tribunāla” meklētājā, piemēram, vārdus „Garda” un „Dzintars”, var lieliski redzēt, kā pavisam nelielā laika sprīdī ir diametriāli pretēji mainījusies Grantiņa nostāja pret šīm divām personām, un ne tikai viņiem. L.Grantiņš ne tikai nav atvainojies tautai par to, ka vēl nesen ir paudis pretējus uzskatus pašlaik sludinātajiem, viņš pat neizdzēš tos savus agrākos rakstus, kas apgāž pašreizējos, tā uzskatāmi demonstrējot putru, kas valda viņa galviņā. Vienubrīd viņš aicina vēlēšanās balsot par „Vienotību” un Dombrovski, jo tie esot vienīgie, kas nepieļaušot mūsu izstāšanos no ES un pievienošanu Krievijai (lai gan patiesībā tieši atrašanās ES sastāvā mūs arvien vairāk tuvina Krievijai), pēc neilga laika pamatoti lamā mūsu premjeru par nelieti un nodevēju un sola viņam augstāko soda mēru. A.Garda viņa pašreizējā uztverē esot „Krievijas kalps” un noziedznieks, jo kā ierindnieks dažus gadus bija sastāvējis PSKP rindās (šo faktu L.Grantiņš zina jau krietni sen, un viņa informācijas avots visticamāk ir bijis pats A.Garda; agrāk viņam tas netraucēja uzturēt ar Gardu draudzīgas attiecības), toties R.Dzintars, kas jau no savas politiskās darbības pirmsākumiem nepārtraukti laizījis pēcpusi valdošajam prettautiskajam režīmam un, pašlaik ieņemdams vadošu amatu apvienības „VL-TB/LNNK” rindās, kopā ar V.Dombrovski izvērš nežēlīgu genocīdu pret mūsu tautu, Grantiņa uztverē ir varonis un tautas glābējs. Vispār, viņaprāt, vislatviešu rindās esot daudz visādu neliešu un provokatoru, ko viņiem nez kādā veidā „uzspieduši” mistiski „ļaunie spēki”, tomēr esot vismaz divi „kristālgodīgi” cilvēki R.Dzintars un J.Dombrava.
Šādu tamlīdzīgu murgu „tribunāla” mājas lapā ir bez sava gala, katrs, kam tie interesē, var ienākt un tos apskatīties. Jaunākais Grantiņa „atklājums” ir, ka „DDD” galvenā redaktore L.Muzikante esot pārtaisījusi nupat mirušā U.Freimaņa „1.jūlija aicinājumu”, it kā pierakstot klāt kritiku „VL”, kuras sākotnēji tajā neesot bijis, lai gan patiesībā U.Freimanis sūtīja dažādus rakstus – vienu „DDD”, otru – Grantiņa „tribunālam”, zinot pēdējā grūti saprotamās simpātijas pret „VL”. Vietas trūkuma dēļ L.Muzikantei, tāpat kā savulaik „Latvieša Latvijā” redaktoram L.Inkinam, tiešām nereti nākas īsināt daudzus, tai skaitā manis iesūtītos rakstus, taču nekad neesmu manījis, ka viņa apzināti censtos tos būtiski papildināt, nesaskaņojot savu rīcību ar raksta autoru.
Kā izskaidrot šādas L.Grantiņa uzvedības īpatnības? Ļoti vienkārši – ar viņa garīgās veselības problēmām. Kā to jau ir atzinis pats L.Grantiņš, cietumā kriminālisti viņu regulāri līdz samaņas zudumam ir situši ar ķebli pa galvu, pēc dažu viņu pazīstošu ļaužu teiktā, viņš cietumā esot arī seksuāli izmantots kā gailis (ko gan pats Grantiņš noliedz), kas varētu daļēji izskaidrot viņā radušās simpātijas pret jauniem, izskatīgiem puišiem, tādiem kā Dzintars vai Dombrava. Pats Grantiņš lielās ar to, ka regulāri dzirdot balsis un redzot vīzijas, uzskatot gan, ka tas neliecinot par viņa slimību, bet „Dieva izredzētību”. Tai pat laikā viņš regulāri ārstējas dažādās Vācijas nervu klīnikās, vienlaikus uzsverot, ka psihe viņam neesot slima, tikai „nervi streikojot”. To, ka Grantiņš nav nopietni uztverams, ir pārliecinājusies gan Latvijas Drošības policija, kas sākotnēji prasīja viņa izdošanu tiesāšanai par draudu izteikšanu Valsts amatpersonām, bet vēlāk „atmeta šai idejai ar roku”, gan arī Vācijas drošības iestādes, kuras nekādi nereaģē uz viņa politisko darbību un piesūtīto informāciju, paša Grantiņa uztverē tādejādi it kā apliecinot viņa rakstīto faktu patiesību, bet patiesībā saprotot, ka viņiem ir darīšana ar garīgi nopietni slimu cilvēku, kuru krimināltiesiskā ekspertīze visticamāk atzītu par nepieskaitāmu.
Lūk, caur šādu prizmu es aicinu vērot L.Grantiņa aktivitātes un lasīt viņa paziņojumus iepriekš norādītajā mājas lapā! Ar rūgtumu jāatzīst, ka, fiziski palikdams tas pats „Helsinki-86” dibinātājs, garīgi šis cilvēks praktiski ir miris, paranoidālā šizofrēnija ir pārvērtusi viņu pavisam citā cilvēkā, kurš gan pats neapzinās savas slimības smagumu. Toties to arvien vairāk apzinās viņam apkārt esošie cilvēki, masveidā novērsdamies no šī darboņa. Arī tie paši J.Dombrava un R.Dzintars, domāju, nemaz nav sajūsmā par šāda viņu drauga un aizstāvja esamību, kas viņu politiskajai karjerai drīzāk gan traucē, nekā palīdz. Šķiet, ka arī L.Grantiņš pats to jau arī ir sapratis, izsakot R.Dzintaram brīdinājumu. Garīgi slimos var mēģināt aizstāvēt un žēlot, taču nav jāpakļaujas viņu iegribām un nekādā ziņā nav jācenšas viņiem izdabāt, bet atklāti jānorāda uz viņu dīvainībām un jāaicina viņus kritiski izvērtēt savu rīcību un uzvedību un sākt ārstēties. Atsevišķos gadījumos pieļaujama arī šādu cilvēciņu piespiedu izolēšana no sabiedrības, ja tie ar savu rīcību sāk apdraudēt līdzcilvēkus, domāju, ka Grantiņa gadījumā šāds iznākums nebūs vairs ilgi jāgaida…
Bet mēs, normālie latvieši, sekosim tiešām Īstiem Patriotiem, tādiem kā A.Garda, L.Inkins u.c., kuri reāli un adekvāti uztver apkārt notiekošo, nesola nereālas lietas, neizsaka draudus, ko nevarēs vēlāk izpildīt, bet gan iespēju robežās cenšas apgaismot tautai prātu, norādot uz ceļu, kas jāiet, lai mūsu tautu glābtu no iznīcības, kura īstenošana gan bija, ir un paliks tikai pašas tautas rokās, tai pat laikā konsekventi izvairoties no sadarbības ar valdošo prettautisko režīmu. „VL”, savukārt, tikai neveiksmīgi tēlo nacionāļus, darbošanos politikā pārvēršot par iedzīvošanās veidu, kā to jau teju 20 gadu garumā dara viņu priekšteči un pašreizējie apvienības biedri tebeuškas. Katrs, kam smadzenes galvā nav ar ķebli izdauzītas, lai to redz un saprot!
DIEVS, SARGI MŪSU TAUTU NO VESELĀ SAPRĀTA ZUŠANAS !!!
PAR LATVIEŠU LATVIJU UN ĪSTENIEM TĀS PATRIOTIEM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
06.08.2012. Aivars Gedroics
6. Aug 2012 @ 23:40
|
| » Ulža Freimaņa piemiņai |
|---|
ULDIM FREIMANIM AIZEJOT…
Latvju Patriotus ir satriekusi vēsts par Drosmīgā Cīnītāja Ulža Freimaņa pēkšņo nāvi 2012.gada 7.jūlijā netālu no savas mājas. Vai šim notikumam bija dabisks cēlonis, nav zināms un diez vai tuvākajā laikā tas noskaidrosies. Joprojām taču nav līdz galam izpētīts arī PSRS laiku Brīvības Cīnītāja Gunāra Astras nāves iemesls… Šoreiz netaisos veikt izmeklēšanu Freimaņa kunga nāves lietā, lai gan uzskatu, ka kompetentām iestādēm un personām tas noteikti būtu jādara. Ar savu rakstu gribu izteikt pārdomas par šo cilvēku, ko neklātienē pazinu jau kādus gadus divdesmit, bet klātienē apmēram uz pusi mazāk.
Kad 20.gdsm.90.gadu sākumā uzsāku intensīvi lasīt laikrakstus „Pilsonis” („Pavalstnieks”) un „Atmata”, lai gūtu izpratni par to, kāpēc it kā neatkarīgā Latvijā latviešu dzīves apstākļi neuzlabojas, bet arvien pasliktinās, tajā bieži vien saskāros ar rakstiem, kuru autori bija Jānis Freimanis un Uldis Freimanis. Es priecājos par šo kungu atklāto valodu un drosmīgo stāju, sākumā pat nezinādams, ka tie ir tēvs un dēls. Viņu politiskie uzskati lielā mērā veidoja arī manu pasaules uztveri, kas tajā laikā formulējās un nostiprinājās. Ar šausmām es lasīju, ka tā sauktās „neatkarīgās Latvijas” drošības iestādes regulāri vajā U.Freimani, viņš tiek arestēts un piekauts, ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā… Šie notikumi minēto kungu nesalauza, viņš savu pārliecību nemainīja un nekautrējās to publiski paust. Viņa tēvs J.Freimanis, savukārt, neuzskatīja par sarežģītu iesūdzēt tiesā kvēlu nacionālo partizānu un cita veida Latvju Patriotu apkarotāju padomju laika rakstnieķeļi Egilu Lukjanski, kura peršas toreiz ar sajūsmu publicēja avīžele „Neatkarīgā cīņa”, bet tagad augstā godā tur un pat pēc viņa nāves turpina izdot „Latvijas („Lauku”) Avīze”. Pēc vairākus gadus ilgas cīņas J.Freimanis uzvarēja šai prāvā, un E.Lukjanskim nācās viņam atvainoties un samaksāt sāpju naudu par to, ka bija nosaucis Freimaņa kungu par slepkavu un bandītu. Starp citu, arī tajā pašā „Neatkarīgajā cīņā” ik pa laikam parādījās kāda Ulda vai Jāņa Freimaņa vēstule, laikam tādejādi tā īpašnieki, bijušie kompartijas funkcionāri – Jakubāns un Hānbergs, centās imitēt viedokļu dažādību un domu plurālisma izpausmi savā medijā…
Abi šie kungi sākotnēji ļoti ticēja partijai „Tēvzemei un Brīvībai”, aģitēja par to balsot, arī ziedoja priekš viņiem gana ievērojamas naudas summas tai. 1998.gadā, īsi pirms 7.Saeimas vēlēšanām, ar M.Ruka svētību tika izdota Jāņa Freimaņa dzīves pārdomu grāmata „Dullā veča piezīmes”, kurā viņš aktīvi aicināja atbalstīt „Tēvzemi un Brīvību”, apgalvojot, ka tikai tā var atrisināt galveno – dekolonizācijas – jautājumu Latvijā. To izlasījis, toreiz par „Lauku Avīzi” sauktā preses izdevuma fīrers, vecais komunists, čekas aģents un pederasts V.Krustiņš uzrakstīja niknu apcerējumu – sak, paskatieties, uz ko te aicina mūsu premjera (toreiz tas bija G.Krasts) partijas atbalstītājs, vai tiešām viņi to arī darīs, kad tiks pie varas, domājiet tauta, vai par tādiem var balsot, viņi taču iegrūdīs mūs nelaimē… Tad nu es pirmoreiz uzrakstīju atbalsta vēstuli J.Freimanim, ko ”LA” daļēji publicēja. Tajā es paudu atbalstu J.Freimaņa sludinātajām dekolonizācijas idejām, bet izteicu nopietnas šaubas, vai „T un B” tās realizēs, jo jau toreiz biju sapratis, ka tā ir kļuvusi par karjeristu un pašlabuma meklētāju partijeli, kas siltās vietiņas dēļ gatavi atkāpties no jebkuriem principiem un priekšvēlēšanu solījumiem. Savas vēstules kopiju nosūtīju arī J.Freimanim, kura adresi uzzināju no publikācijas laikrakstā. Tādejādi mēs uzņēmām savstarpējus sakarus. Freimanis seniors man piekrita, ka „T un B” ir degradējusies, tai pat laikā sūkstījās, ka citas, labākas partijas par šo nav, un labāk esot darboties tajā, nekā vispār no cīņas atteikties. Laikam ritot, J.Freimaņa kungs arvien vairāk pārliecinājās par manu vārdu patiesīgumu attiecībā uz tebeuškām, cita starpā nereti sūdzējās, ka nespējot dēlu pārliecināt izbeigt atbalstīt šos viltusnacionāļus, lai gan, cik man zināms, arī pats līdz sava mūža galam, kurš viņam teju sasniedza 90 gadus, oficiāli no tēbistiem neizstājās. Savukārt Uldis Freimanis palika šai apvienībā līdz pat 2010.gada jūlijam, kad viņu jaunizveidotais „VL + TB” grupējums no tās izslēdza par atceres gājiena organizēšanu 1.jūlijā, tādā veidā spilgti parādot savu īsto seju un beidzot liekot arī Uldim sākt šo veidojumu nevis atbalstīt, bet kritizēt. Cita starpā, Uldis, būdams vienkāršs cilvēks, kā pats atzina, nerāvās tikt augstos amatos „T un B” spicē, viņš uzticējās Grīnblatam, Straumem, Dobelim, Krastam u.c. vadoņiem, kuri tādus kā viņš vienkārši izmantoja, apgalvojot, ka cīnīšoties par viņu paustajiem ideāliem, patiesībā ņirdzīgi smīnot viņiem aiz muguras un pat domās netaisoties īstenot nekā no tā, ko šie Patrioti sludināja un pieprasīja. To es centos iestāstīt Uldim gan neoficiāli, gan publiski, gadījās, ka mēs reizēm arī oponējām viens otram, rakstot publikācijas avīzei „Latvietis Latvijā”. Uldis to pieņēma kā faktu un nedusmojās uz mani, galu galā ir taču normāli, ka pat vienas ģimenes locekļiem kādā jautājumā ir dažādi uzskati, viņi par to strīdas, citreiz nonāk pie konsensusa, citreiz arī nē…
Gadiem ritot, mūsu viedokļi arvien tuvinājās, Uldis kļuva vēl drosmīgāks un radikālāks un jau bez rožainām brillēm raudzījās uz 4.maija Latviju un režīmu, kas to pārvalda. Pēdējos gados viņš bija kā „dadzis acī” pasaulē un arī Latvijā valdošajiem cionistu-masonu-pederastu mafijas ielikteņiem, drosmīgi tos atmaskoja un cīnījās pret viņiem, vienlaikus ar savu piemēru rādot, kādam ir jābūt Īstam Latvietim. Katrā ziņā mūsu varturiem Ulža nāve ir liels atvieglojums arī tajā gadījumā, ja viņi nav pielikuši savu roku tās realizēšanā…
Ko mums darīt šajā situācijā, kā saglabāt šī Krietnā Latvieša piemiņu? Manuprāt, vislabākais ieguldījums šai lietā būtu viņa iesāktā darba aktīva turpināšana! U.Freimaņa iedibinātās publiskās akcijas 16.martā, 9.maijā, 1.jūlijā, 4.jūlijā nedrīkst apsīkst arī turpmāk! Tas ir visu mūsu, Uldim līdzīgi domājošo Latviešu, un it īpaši rīdzinieku, pienākums. Kā G.Astras bērēs teica kāds no viņa līdzgaitniekiem: „Ja Gunāram (un arī Uldim – A.G.) nebūs sekotāju, tad mūsu tauta nav pelnījusi brīvību un eksistenci kā tādu vispār!”. Un ticu un ceru arī, ka Ulža gars no Smalkās Pasaules tāpat mums sniegs uzreiz varbūt nepamanāmu, taču reāli sajūtamu atbalstu! Lai tie, kas varbūt ir pielikuši savu roku pie Ulža aiziešanas no mums, redz, ka tādejādi nekas nav panākts, ka Latviešus viņa nāve nav iebiedējusi, bet gan aktivizējusi cīņai par savu rasi, nāciju un Tēvzemi Latviju! Tas būtu mans novēlējums visiem Ulža draugiem un atbalstītājiem, kas, protams, šobrīd sēro. Atcerēsimies, ka mums visiem agrāk vai vēlāk būs jāpamet šo pasauli, bet tautai ir jādzīvo tik ilgi, kamēr vien pastāv dzīvība uz Mūsu Planētas. Un mūsu svēts pienākums ir par to cīnīties un to garantēt!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
09.07.2012. Aivars Gedroics
10. Jul 2012 @ 11:00
|
| » Nelieši jāsoda-2 |
|---|
Jelgavas pilsētas prokuratūrai
Dobeles iela 62a, Jelgava, Latvija
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Teātra ielā 34-35, Daugavpils. LV 5401,
pasta adrese: a.k. 32, DAUGAVPILS, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
S Ū D Z Ī B A
Zemgales apgabaltiesā 2012.gada 28.februārī tika izskatīta civillieta Nr.C06078111, kurā kā prasītājas pārstāve piedalījās LĪGA BALGALVE, kura dzīvo Jelgavā, Sakņudārza ielā 5-9. Kā liecina tiesas sēdes protokols, ko saņēmu 9.05.2012., tad viņa šai sēdē ir paudusi apgalvojumus, kas ceļ man neslavu, konkrēti, apgalvojusi, ka es „...cenšoties panākt prasītājās I.O.Pasteres veselības stāvokļa pasliktināšanos” , ka mans nodoms esot bijis „nevis rūpēties un apgādāt prasītāju, bet gan apmānīt un par velti iegūt viņas īpašumu”, ka es „...izmantojot prasītājas uzticēšanos..., vecumu un labo sirdi...”, kā arī pats atzīstot, ka uztura līgumu pret prasītāju nepildot.
Uzskatu, ka šādi apgalvojumi, ja tie tiešām ir izskanējuši tiesas sēdē, pārsniedz Satversmes 100.pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību un viedokļa paušanu, jo apsūdz mani LKL XIII nodaļā un 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu paveikšanā. Uzskatu, ka šādus apgalvojumus L.Balgalve drīkstētu paust tikai tad, ja attiecībā uz mani būtu stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums.
2012.gada 9.maijā es vērsos ar sūdzību par augstāk minēto faktu Jelgavas kriminālpolicijā ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu pret L.Balgalvi pēc LKL 157.panta. 2012.gada 29.jūnijā man tika izsūtīts A.Indriksona sastādīts un R.Dikova parakstīts dokuments, ar kuru man tika atteikts uzsākt kriminālprocesu, pamatojoties uz to, ka L.Balgalve tiesā esot paudusi savu subjektīvo viedokli un neesot pamata uzskatīt, ka viņa sniegusi apzināti nepatiesu liecību. Vēlos atgādināt, ka nelūdzu sodīt L.Balgalvi pēc LKL 300.p. (nepatiesas liecības sniegšana), bet gan LKL 157.p. – neslavas celšana. Uzskatu, ka ir jāatšķir viedokļa paušana no apgalvojumu izteikšanas. Šinī gadījumā L.Balgave ir izteikusi apgalvojumus, kuriem nav faktisku, juridisku pierādījumu. Viņa nepauž viedokli, ka es esmu necienīgs I.O.Pasteres īpašuma mantinieks, bet gan faktiski apsūdz mani kriminālnoziegumu izdarīšanā. Līdz ar to, manuprāt, L.Balgalve ir pārkāpusi vārda brīvības robežas, un pret viņu būtu uzsākams kriminālprocess pēc LKL 157.panta.
Pamatojoties uz iepriekš minēto,
lūdzu prokuratūru:
1. Atcelt LR IeM VP Zemgales reģionālās pārvaldes Jelgavas iecirkņa lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu pret L.Balgalvi.
2. Uzsākt kriminālprocesu pret L.Balgalvi pēc LKL 157.panta.
3. Atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: Jelgavas policijas iecirkņa atbildes kopija uz 1 lapas.
5.07.2012. Aivars Gedroics
4. Jul 2012 @ 22:36
|
| » VVC darbība |
|---|
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESLIETU MINISTRIJA
VALSTS VALODAS CENTRS VALODAS KONTROLES NODAĻA
Reģistrācijas numurs 90000463460
K.Valdemāra ielā 37, Rīgā, LV-1010 ♦ Tālrunis 67221301 • Fakss 67221301 E-pasts info@wc.gov.lv
Rīgā
25.05,2012.4-1.2/308
-------------------- Nr.-------------------------------
uz.03.04.2012. iesniegumu
(VVC reģ.03.04.2011. Nr. 4-1.1/228)
Aivaram Gedroicam aivars 666@inbox.lv
Par Valsts valodas likuma 6. panta pirmās daļas prasību pārkāpumu
Atbildot uz Jūsu iesniegumu, paskaidrojam, ka šī gada 3. aprīli tika uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā.
Š.g. 5. aprīlī par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā, t.i. vidējā līmeņa 1. pakāpē, Daugavpils autobusu parka šoferis Ivans Kondrats tika sodīts ar naudas sodu. Viņam uzdots uzlabots savu valsts valodas lietojumu.
Vadītājs A.Kursītis
Kursitis 67334633 antons.kursitis@wc.gov.lv
30. Maijs 2012 @ 11:45
|
| » Nelieši jāsoda |
|---|
Jelgavas rajona un pilsētas policijas pārvaldei
Pētera ielā 5, Jelgavā, LV 3001
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, Teātra ielā 34-35,
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Zemgales apgabaltiesā 2012.gada 28.februārī tika izskatīta civillieta Nr.C06078111, kurā kā prasītājas pārstāve piedalījās LĪGA BALGALVE, kura dzīvo Jelgavā, Sakņudārza ielā 5-9. Kā liecina tiesas sēdes protokols, ko saņēmu šodien, tad viņa šai sēdē ir paudusi apgalvojumus, kas ceļ man neslavu, konkrēti, apgalvojusi, ka es „...cenšoties panākt prasītājās I.O.Pasteres veselības stāvokļa pasliktināšanos” , ka mans nodoms esot bijis „nevis rūpēties un apgādāt prasītāju, bet gan apmānīt un par velti iegūt viņas īpašumu”, ka es „...izmantojot prasītājas uzticēšanos..., vecumu un labo sirdi...”, kā arī pats atzīstot, ka uztura līgumu pret prasītāju nepildot.
Uzskatu, ka šādi apgalvojumi, ja tie tiešām ir izskanējuši tiesas sēdē, pārsniedz Satversmes 100.pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību un viedokļa paušanu, jo apsūdz mani LKL XIII nodaļā un 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu paveikšanā. Uzskatu, ka šādus apgalvojumus L.Balgalve drīkstētu paust tikai tad, ja attiecībā uz mani būtu stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums.
Līdz ar to, lūdzu Jelgavas kriminālpoliciju uzsākt pret L.Balgalvi kriminālprocesu pēc LKL 157.panta. Lūdzu atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: tiesas sēdes protokola kopija uz 1 lapas.
09.05.2012. A.Gedroics
16. Maijs 2012 @ 10:03
|
| » Cietsirdība un žēlastība |
|---|
PAR CIETSIRDĪBU UN ŽĒLASTĪBU NEVIETĀ
Sabiedrībā plašu rezonansi ieguvušais notikums saistībā ar lācenes Mades nošaušanu un daudzu simtu latvietīšu liekulīgajām nopūtām šinī sakarā: vai nu tā vajadzēja, vai tad nevarēja atrast citādu, humānāku risinājumu šai problēmai… utt., u.t.jp. , liek aizdomāties par mūsu tautas rakstura īpatnībām un izvērtēt tās vēl daudz plašākā aspektā, nekā saistībā ar šo nelaimīgo kustoni, kuru cilvēki vienkārši bija atrāvuši no dabas un iekārtojuši dzīvei galīgi nepiemērotā vietā. Pirmkārt, vai nav jocīgi, cik daudz vērības esam gatavi veltīt vienai ārēji simpātiskai dzīvai radībai, tai pat laikā neliekoties zinis par mūsu tautu, ko kā dzīvu organismu un nākotnei saglabājumu vērtību diemžēl vairumā mēs laikam neuztveram. Otrkārt, cik atrauti no dabas mēs savā vairumā esam, neapzinoties, kas par zvēru vispār ir lācis un cik tas bīstams var būt apkārtējo ļaužu un mazāko dzīvnieku veselībai un dzīvībai. Šādiem ļautiņiem no sirds ieteiktu izlasīt ne tikai bērnu pasaku grāmatiņu par Vinniju Pūku, bet dažas grāmatas, kurās aprakstīta mūsu senču dzīve pirms pāris simtiem gadu, piemēram, kaut vai A.Grīna „Zemes atjaunotājus”. Varbūt tad viņiem nokristu rozā klapes no acīm un viņi sāktu saprast, kāpēc Latviešu tautas simbols un teiku varonis ir tieši Lāčplēsis – vīrs, kas iznīcina lāci. Jo šie zvēri vēl ne tik senā pagātnē te jutās kā īstenie saimnieki (nu gluži kā šobrīd okupanti Latvijā), absolūti nerēķinoties ar cilvēku interesēm, un tikai zinātnes un tehnikas progress šaujamieroču izskatā piespieda viņus atdot savas pozīcijas mums – ļaudīm. Lai gan, domāju, ka arī bez tamlīdzīgu grāmatu lasīšanas, tādi pārgudri žurnālistiņi, kā, piemēram, Inese Supe no LNT, pietaisītu bikses, reāli ieraugot šo zvēru no sevis 100-150 metru attālumā un pirmā sāktu saukt palīgā medniekus, lai to nogalina, nevis, kā visgudri pamāca citus, pietuvotos tam dažu metru attālumā, iešautu miegazāles un tad pacietīgi gaidītu pusstundu, kamēr tās iedarbojas…
Tātad, domāju, ka saprātīgam cilvēkam nav jāskaidro, ka lācenes Mades nogalināšana šajā gadījumā bija vienīgais saprātīgais risinājums, un, ja ko var nožēlot, tad tikai to, ka ar tā realizēšanu, vismaz manuprāt, nepamatoti ilgi kavējās. Bet pietiks par šo konkrēto gadījumu, parunāsim par mūsu tautas vairuma raksturu kopumā. Cik gan bieži mums, Patriotiem, nākas uzklausīt pārmetumus, ka mēs esot pārlieku nežēlīgi, ko pieprasot okupantu izbraukšanu no Latvijas, bet nevarot zināt, kas viņus tajā etniskajā dzimtenē gaida, vai viņiem tur vispār atradīsies vieta vai ne, viņi taču arī esot cilvēki, nedrīkstot būt pret viņiem cietsirdīgi… utt. Te nu man jācitē kāda man labi pazīstama Patriota teikto, atbildot uz šādiem „argumentiem” tikšanās laikā ar iedzīvotājiem Maltā: „Interesanti, kad viņi brauca uz šejieni, viņus nemāca bažas, ka te šos varbūt neviens negaida? Un vispār, jūs labāk padomājiet nevis par viņiem, bet par sevi – kā mēs jutīsimies, ja viņi no šejienes neaizbrauks? Vai to latviešu jums nav žēl, kuriem jāmeklē iztikas iespējas ārzemēs, jo viņu darba vietu Latvijā aizņēmis okupants?”. Kamēr mēs domāsim vispirms par citiem un tikai tad par sevi, mums nekad nebūs normālu dzīves apstākļu savā Tēvzemē. Šo vienkāršo dzīves patiesību katram normālam Latvietim vajadzētu saprast labāk par reizrēķinu.
Vēl cits aspekts – patlaban ļoti modē nākusi t.s. cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu parasto cilvēku vidū, tai pat laikā nerēķinoties ar to, vai veselajai sabiedrības daļai tas nerada nopietnas problēmas. Invalīdiem griboties būt vienlīdzīgiem – tā apgalvo šādu ideju propanētāji, aizmirstot seno tautas parunu: „kam lemts rāpot, tam nebūs lidot!”. Nu nevar būt vienlīdzīgs ar veselo sabiedrības daļu tas, kas nav vesels piedzimis vai arī ieguvis traumu kādā nelaimes gadījumā. Viņš ir īpašs cilvēks, kam vajadzīga īpaša pieeja un, manuprāt, ir pat cietsirdīgi priekš viņa likt viņam atrasties tādos apstākļos, kas viņu iedzimto vai iegūto īpatnību dēļ viņam nav piemēroti. Bet vēl cietsirdīgāk ir uztiept pārējai sabiedrības daļai auklēšanos ar šādu īpatni, kas tai nav pat ne draugs, ne radinieks. Pat, ja viņam pašam šāda „integrācija” varbūt arī sagādā kaut kādu gandarījumu, tad tiem, kam ar viņu ikdienā jākrāmējas, izdabājot varturu-humānistu iegribām, nākas ciest nepelnītas fiziskas un morālas ciešanas, kuras nez kāpēc neaizkustina nevienu „līdzcietīgu” žurnālistu, it kā šī – veselā – sabiedrības daļa nemaz nebūtu cilvēki, bet kaut kāda amorfa masa, kurai nav ne savu uzskatu, ne gribas, ne priekšstata par normālu, komfortablu ikdienas dzīvi, un kuriem visa sava dzīve jāpakārto (tikai kāda velna pēc gan?) viņu šefībā nodotajam invalīdam, ko latviešu valodā gan vispār ir pieņemts dēvēt par kropli, nepamatoti piešķirot šim vārdam nievājošu, nicinošu nozīmi (līdzīgi, kā tas ir ar vārdu „žīds”). Un tie nedaudzie cilvēki visā Latvijā, tai skaitā es, kuri pret šādu kārtību uzdrošinās protestēt, manuprāt, nebūt nav cietsirdīgi, viņiem ir ļoti žēl vairuma sabiedrības, kuriem ne par ko tiek uzkrautas šādas ciešanas šizofrēnisku integrācijas ideju vārdā. Fiziskos un garīgos kropļus mūsu valstī aprūpē nesalīdzināmi vairāk kā normālos cilvēkus, un tā, manuprāt, pret mūsu tautas lielāko daļu gan ir absolūti nepieļaujama cietsirdība.
Ar šāda veida piemēriem mēs sastopamies ik uz soļa. Piemēram, Eiropas humānie likumi aizliedz likvidēt klaiņojošos dzīvniekus, jo tas esot cietsirdīgi, bet likt ciest no viņu uzbrukumiem citiem cilvēkiem un mājdzīvniekiem, par savu naudu ārstēt no klaida kustoņiem iegūtās slimības, ko tie masveidā izplata, esot pareizi un humāni. Kā likums, tie lielākie „dabas draugi”, kas kvēli uzstāj uz nepieciešamību radīt arvien jaunas dzīvnieku patversmes, paši nav gatavi ziedot ne santīma šādu ideju īstenošanai – to vajagot darīt uz valsts un pašvaldību, respektīvi, visas sabiedrības rēķina, neprasot tās piekrišanu. Un tas šo ļaužu izpratnē nav nežēlīgi un cietsirdīgi, bet nošaut uz ielas noplukuši, klaiņojošu suni – potenciālu nāvējošās slimības trakumsērgas pārnēsātāju - gan esot briesmīgs noziegums.
Vēl kāds piemērs – zināma profila saziņas līdzekļi ik pa laikam gaužas par kredītņēmēju grūto likteni, izsakot idejas, ka vismaz daļu šo kredītu humānisma vārdā vajagot norakstīt, jo likt maksāt savus parādus cilvēkam, kas nav aprēķinājis savas ekonomiskās spējas, esot cietsirdīgi. Bet to, ka šāda norakstīšana var notikt tikai uz godprātīgo krājēju – noguldītāju rēķina, kuri tādā gadījumā, visticamāk, pazaudētu savu naudu, līdzīgi kā tas notika ar komponista R.Paula noguldījumiem „Krājbankā”, viņi klusē. Viņu ciešanas acīmredzot nav apspriešanas vērtas, un viņu interešu pieminēšana šādu lautiņu izpratnē ir tāda pati „nepieļaujama cietsirdība” kā imigrantu tiesību ierobežošana par labu pamatnācijai.
Šādā garā varētu vēl turpināt ilgi un dikti, taču domāju, ka nav vairs vērts to darīt. Vēl tikai gribu atzīmēt, ka pārspīlētie dzīvnieku un invalīdu aizstāvji, kā likums, ar putām uz lūpām pielien arī okupantiem. Tā, piemēram, TV3 žurnāliste Odita Krenberga sarunā ar prezidentu A.Bērziņu detalizēti iztaujājusi par nelaimīgās lācenes nošaušanas apstākļiem (tiešām, „ārkārtīgi svarīgs” temats, kurā iedziļināties Valsts Prezidentam!), pēc minūtēm desmit jau taujā, vai nevajadzētu būt humāniem un piešķirt automātisku pilsonību vēl arvien nepilsoņa statusā esošajiem okupantiem, jo viņiem naturalizēties esot par grūtu vai arī viņi šo procesu uzskatot par pazemojošu. Te nu, domāju, jebkuri tālāki komentāri ir lieki…
Vēl gribu atzīmēt, ka reālajā dzīvē ļoti reti izdodas panākt, lai „vilks būtu paēdis un kaza dzīva”. Parasti tomēr kazas dzīvības glābšanai plēsējs ir jānogalina – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mūsu varturi, savukārt, humāni rūpējoties par vilka vēdera labsajūtu, kā likums, atļauj šim apēst kazu. Un tā tas būs tik ilgi, kamēr mēs, tauta, ar šo absurdo kārtību samierināsimies! Mans aicinājums – normālais Latvieti, sāc taču žēlot beidzot pats sevi un atceries, ka tu arī esi cilvēks ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām! Piespied mūsu varturus sevi cienīt un rēķināties arī ar tavām interesēm!
CĪŅAI SVEIKS !!!
06.05.2012. Aivars Gedroics
7. Maijs 2012 @ 13:52
|
| » Negodīgi tiesneši jāsoda! |
|---|
LATVIJAS REPUBLIKAS
ĢENERĀLPROKURATŪRAI
Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, LV-1801
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
iesniegums
Zemgales apgabaltiesas tiesnesei Anitai Misiunai bija uzticēts izskatīt civillietu Nr.C06078111 par I.O.Pasteres uztura līguma laušanu ar mani un īpašuma tiesību atjaunošanu viņai uz šobrīd man piederošo īpašumu Jelgavas novadā, Elejas pagastā.
Uz tiesas sēdi 2012.gada 19.janvārī es nevarēju ierasties slimības dēļ, par ko laikus brīdināju tiesas darbiniekus ar elektroniskā pasta starpniecību. Tā kā ģimenes ārste man nebija izsniegusi slimības lapu, ko dara tad, kad to slēdz, loģiski, ka es nevarēju nosūtīt tās kopiju uzreiz, bet informēju, ka nosūtīšu to, tiklīdz šis dokuments man būs uz rokām, ko pēc dažām dienām arī izdarīju. Nez kāpēc tiesnese uzreiz nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, nepagaidot slimības lapas saņemšanu. Par šo dīvaino lēmumu viņa man nepaziņoja, vienīgi informēja, ka tiesas sēde ir pārcelta uz 2012.gada 28.februāri.
Dažas dienas pirms šī datuma es atkal saslimu un arī elektroniski brīdināju par šo faktu tiesu. Lai gan tiesnese A.Misuna bija jau saņēmusi manu iepriekšējo slimības lapu, viņa atkal nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, turklāt, uzsāka lietas izskatīšanu bez manas klātbūtnes. Jāatzīmē, ka, pretēji tiesneses rakstītajam, likums neparedz norādīt slimības lapā, kādu režīmu ir jāievēro slimniekam. Uzskatu, ka ir pašsaprotami – ja cilvēks nav darba spējīgs, viņš nevar arī braukt vairākus simtus kilometru līdz vietai, kur notiek tiesas sēde, kā arī piedalīties tajā.
Šādas tiesnese A.Misunas pretlikumīgas rīcības rezultātā man tika liegta iespēja kā atbildētājam paust tiesā savu viedokli, kā arī uzdot jautājumus pieaicinātajiem lieciniekiem, uzturēt savus jau iepriekš izteiktos lūgumus tiesai...utt. Uzskatu, ka tieši augstāk minēto iemeslu dēļ tiesa pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu šajā lietā.
Mans viedoklis ir, ka tiesnese A.Misuna, ļoti iespējams, ir personīgi pazīstama ar prasītājas I.O.Pasteres pārstāvi L.Balgalvi, kura acīmredzot vēlas par lētu naudu atpirkt no I.O.Pasteres īpašumu Elejas pagastā pēc tam, kad I.O.Pasterei uz to tiks atjaunotas īpašuma tiesības. Iespējams, ka A.Misunai ir apsolīta kāda veida atlīdzība, ja viņa panāks ātru īpašuma tiesību atjaunošanu I.O.Pasterei. Šādā gadījumā ir visai loģiska tiesneses A.Misunas rīcība, neatzīstot manu slimību par attaisnojošu iemeslu, kā dēļ es neierados uz tiesu, un lietas izskatīšana bez manas klātbūtnes.
Uzskatu, ka tādejādi tiesnese A.Misuna ir izdarījusi likumpārkāpumu, kas paredzēts LKL 291.p., proti, pieņēmusi apzināti nelikumīgu lēmumu(spriedumu). Tāpat viņa ir arī cēlusi man neslavu, apgalvojot publiskā tiesas spriedumā, ka es savas Civilprocesa likumā minētās tiesības neesot izmantojis godprātīgi. Līdz ar to viņa ir pārkāpusi LKL 157.pantu.
Sakarā ar augstāk minēto,
lūdzu prokuratūru:
1. Uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi A.Misunu pēc LKL 291.p. un 157.panta.
2. Atzīt mani par cietušo šajā kriminālprocesā.
Pielikumā: 1) sprieduma lietā Nr.C06078111 fragmentu kopijas uz 2 lpp.
2) man izsniegto slimības lapu kopijas uz 1 lpp.
17.03.2012. Aivars Gedroics
18. Mar 2012 @ 11:34
|
| » Cīņa ar trako veceni turpinās! |
|---|
LR Augstākas tiesas Civillietu tiesu palātai
Brīvības bulvāris 36
Rīga LV - 1511
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
dzīv. Daugavpilī, pasta adrese: a.k. 32, Daugavpils, LV 5401,
tālr. 65428660, 28229894,
Apelācijas sūdzība
2012.gada 28.februārī Zemgales apgabaltiesa pieņēma lēmumu, ar kuru apmierināta I.O.Pasteres prasība par uztura līguma laušanu ar mani un nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu Jelgavas novadā, Elejas pagastā, ar kadastra num.: 5448 006 0048, kā arī nolemts piedzīt no manis ar tiesāšanos saistītos izdevumus.
Uzskatu, ka šis spriedums ir netaisns, pretlikumīgs un pilnībā atceļams.
Neskatoties uz to, ka, es, atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai, pirms 2012.gada 19.janvārī paredzētās tiesas sēdes laikus paziņoju, ka esmu saslimis un uz tiesu ierasties nevarēšu, tiesnese A.Misuna nolēma manu ierašanos pasludināt par neattaisnotu, aizbildinoties ar to, ka es neesot iesniedzis slimības lapas kopiju, ko es nevarēju izdarīt, jo tā atradās pie ģimenes ārstes (par ko es informēju tiesu), un man tika izsniegta, to noslēdzot, pēc kā es tās kopiju nekavējoties nosūtīju tiesai. Par šo dīvaino lēmumu viņa man nepaziņoja, vienīgi informēja, ka tiesas sēde ir pārcelta uz 2012.gada 28.februāri.
Dažas dienas pirms šī datuma es atkal saslimu un arī elektroniski brīdināju par šo faktu tiesu. Lai gan tiesnese A.Misuna bija jau saņēmusi manu iepriekšējo slimības lapu, viņa atkal nolēma atzīt manu neierašanos par neattaisnotu, turklāt, uzsāka lietas izskatīšanu bez manas klātbūtnes. Jāatzīmē, ka, pretēji tiesneses rakstītajam, likums neparedz norādīt slimības lapā, kādu režīmu ir jāievēro slimniekam. Uzskatu, ka ir pašsaprotami – ja cilvēks nav darba spējīgs, viņš nevar arī braukt vairākus simtus kilometru līdz vietai, kur notiek tiesas sēde, kā arī piedalīties tajā. Līdz ar to likumsakarīgi būtu bijis atlikt lietas izskatīšanu sakarā ar CPL 209.p.2.d. Tā vietā tiesnese nolēma celt man neslavu, pasludinot, ka es savas likumā paredzētās tiesības neizmantojot godprātīgi.
Šādas tiesnese A.Misunas pretlikumīgas rīcības rezultātā man tika liegta iespēja kā atbildētājam paust tiesā savu viedokli, kā arī uzdot jautājumus pieaicinātajiem lieciniekiem, uzturēt savus jau iepriekš izteiktos lūgumus tiesai...utt. Uzskatu, ka tieši augstāk minēto iemeslu dēļ tiesa pieņēma man nelabvēlīgu lēmumu šajā lietā. Mans viedoklis ir, ka tiesnese A.Misuna, ļoti iespējams, ir personīgi pazīstama ar prasītājas I.O.Pasteres pārstāvi L.Balgalvi, kura acīmredzot vēlas par lētu naudu atpirkt no I.O.Pasteres īpašumu Elejas pagastā pēc tam, kad I.O.Pasterei uz to tiks atjaunotas īpašuma tiesības. Iespējams, ka A.Misunai ir apsolīta kāda veida atlīdzība, ja viņa panāks ātru īpašuma tiesību atjaunošanu I.O.Pasterei. Šādā gadījumā ir visai loģiska tiesneses A.Misunas rīcība, neatzīstot manu slimību par attaisnojošu iemeslu, kā dēļ es neierados uz tiesu, un lietas izskatīšana bez manas klātbūtnes.
Par prasības būtību. Uztura līguma 2.2. punktā minēts, ka ēdienu un apģērbu man jādod I.O.Pasterei līguma 2.1.punkta vērtībā, t.i., 20 latu apmērā. Ņemot vērā viņas pašas pensiju, kas pārsniedz 140 Ls, ar to minētajai personai pilnīgi pietiktu šim nolūkam, ja viņa dzīvotu pietiekami saprātīgi un taupīgi. Diemžēl šī persona piekopj ļoti izšķērdīgu dzīves veidu, par ko es jau rakstīju savā 10.12.2011. paskaidrojumā Zemgales apgabaltiesai, turklāt viņas uzvedība un rīcība liecina, ka viņa nav garīgi vesela un diez vai vispār ir spējīga atbildēt par savu rīcību. Viņai nepārtraukti liekas, ka viņas dzīvība ir apdraudēta, ka viņu kaimiņi pastāvīgi izsekojot, novērojot, gribot nogalināt, perinot plānus atņemt īpašumu, kas gan juridiski jau vairs viņai nepieder...utt. Ar mani viņa iepazinās ar laikraksta „DDD”, nevis radio starpniecību, kā to, ja ticēt spriedumā rakstītajam, tiesā melīgi apgalvoja viņas pārstāve L.Balgalve. I.O.Pastere tiešām sākotnēji man novēlēja savu īpašumu testamentā, bet vēlāk pati pēc savas (nevis manas) iniciatīvas noslēdza ar mani uztura līgumu, pamatojot to tādejādi, ka citādi kaimiņi spiežot viņu pārdot sev piederošo īpašumu par niecīgu samaksu (ko es tiešām ieteicu viņai nedarīt), un viņa psiholoģiski un fiziski nespējot pretoties viņu izdarītajam spiedienam. Pēc mūsu mutiskas norunas es maksāju viņai ik mēnesi 20 Ls un arī apmaksāju „Lattelecom” rēķinus. Ne medikamentus, ne pārtiku I.O.Pastere man neprasīja un es tos nesolīju piegādāt. Konflikts mūsu starpā radās 2011.gada jūlijā, kad minētā persona sāka ultimatīvi pieprasīt pārdot manu īpašumu viņas izraudzītajiem cilvēkiem par viņas noteikto cenu, ko es atteicos darīt. Pēc tam I.O.Pastere sāka apgalvot, ka viņu tagad kaimiņi nogalināšot, un arī teikt, ka viņai pēkšņi vairs nepietiekot līdzekļu izdzīvošanai, ko gan līdz šim vienmēr pietika. Bez manas ziņas internetā parādījās sludinājumi, kuros tika piedāvāts pirkt manu īpašumu.
Pēc tam, kad 2011.gada 19.augustā I.O.Pastere publiski cēla man neslavu Latvijas Radio, es pārstāju apmaksāt viņas „Lattelecom” rēķinus, bet turpināju maksāt ik mēneša uzturnaudu 20 Ls apmērā līdz 2011.gada 30.novembrim, nevis oktobrim, kā to tiesā esot apgalvojusi L.Balgalve. Protams, tiklīdz uzzināju, ka pret mani ir celta prasība tiesā, es uzturnaudu maksāt pārstāju! Ar I.O.Pasteri neuzturu sakarus pēc viņas publiski izteiktajiem, nepatiesajiem apvainojumiem Latvijas Radio. Domāju, ka šī mana rīcība ir pašsaprotama, un tā manā vietā būtu rīkojies jebkurš loģiski domājošs, ar pašcieņu un veselo saprātu apveltīts cilvēks. Nekādu aicinājumu no notāra ierasties un izdarīt izmaiņas uzturlīguma nosacījumos neesmu saņēmis, neesmu pārliecināts, ka tāds vispār ir ticis man sūtīts. 2011.gada 14.maijā I.O.Pastere izteica nepieciešamību veikt tiltiņa remontu, uz ko es atbildēju, ka tas nav nepieciešams. Nekāda cita veida palīdzību, pretēji liecinieka E.Smeltera teiktajam, viņa man neprasīja. Arī telefoniski I.O.Pastere man ir prasījusi vienīgi pārdot īpašumu sevis izraudzītajiem cilvēkiem, citu neko.
Manā rīcībā nav pierādījumu, ka I.O.Pasteres veselības stāvoklis būtu tik slikts, ka viņa nespētu sevi apkopt. Veselības problēmu esamība viņas vecumā ir loģiska un pašsaprotama, tās mēdz būt gandrīz visiem pensijas vecuma cilvēkiem. Cita starpā augsts asinsspiediens ir arī man pašam, kas apliecina, ka neesmu mēģinājis simulēt slimību, lai nebūtu jābrauc uz tiesu.
I.O.Pasteres bijušais vīrs A.Petreiķis ir ticis izdeklarēts no īpašuma Lietuvas ielā 57 pēc I.O.Pasteres iniciatīvas, Kā man daudzreiz apgalvojusi pati I.O.Pastere, viņš esot ļoti ļauns cilvēks, kurš vairākkārt mēģinājis noindēt gan pašu I.O.Pasteri, gan viņas suņus. Ingu un Dainu Šeļenkovus nepazīstu, sarunās ar mani I.O.Pastere nav šos cilvēkus pieminējusi, pieļauju, ka tie varētu būt vieni no kaimiņiem, kuri gribot, pēc I.O.Pasteres teiktā, piespiest par lētu naudu pārdot šiem viņas bijušo īpašumu. Nesaprotu, kāpēc I.O.Pastere uztraucas, ka viņu varētu sodīt pašvaldību policija par nesakoptu teritoriju, ja tās īpašnieks esmu es, nevis viņa. Iespējams, ka tā izpaužas viņas neadekvātā apkārtējās pasaules uztvere, bet varbūt tas ir no I.O.Pasteres puses netiešs aicinājums A.Rubenim uzlikt man sodu, atriebjoties par to, ka atteicos pēc viņas pieprasījuma pārdot man piederošo īpašumu.
Uzskatu, ka pie tā, ka esmu pārtraucis uzturēt jebkurus sakarus un sniegt jebkāda veida palīdzību I.O.Pasterei, ir vainīga tikai un vienīgi viņa pati, jo vēlējās piespiest pārdot sev vairs nepiederošo īpašumu pret manu gribu, pretējā gadījumā draudot attiesāt īpašumu atpakaļ. Saprotams, ka es nevēlos sadarboties ar cilvēku, kurš vēl man ļaunu. Tāpat uzskatu, ka, atbilstoši Satversmes 100.pantam, savus tiesai adresētos paskaidrojumus es varu ievietot visur, kur vien uzskatu par vajadzīgu, liekot tiem klāt jebkādus virsrakstus un komentārus, par kuru saturu esmu atbildīgs tikai un vienīgi es pats, un būtu pretlikumīgi un nekorekti tiesai par tiem izteikt savu vērtējumu. Interesanti atzīmēt, ka tiesas uztverē vēršanās policijā tiek uzskatīta par prettiesisku (skat. izteikumu spriedumā: „...nevis [..] savstarpēju sarunu ar prasītāju vai citādā tiesiskā (izcēlums mans – A.G.) ceļā, bet gan sniedzot iesniegumu policijā...”).
Tā kā man netika dota iespēja aizstāvēt savu pozīciju tiesā, likumsakarīgi, ka tiesas spriedums ir bijis man par sliktu. Uzskatu, ka tam par iemeslu ir tiesneses A.Misunas un prasītājas pārstāves L.Balgalves iespējamā personīgā ieinteresētība pēc iespējas ātrāk atsavināt no manis īpašumu Elejā, Lietuvas ielā 57.
Vēl gribu pievērst uzmanību, ka man netika piesūtīts tiesas sēdes protokols, ļoti iespējams, ka tā lietā nav vispār.
Pamatojoties uz visu iepriekš minēto,
lūdzu tiesu:
1. Izvērtēt iespēju nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā saskaņā ar CPL 427.p.1.d.5.p.
2. Gadījumā, ja tiesa iepriekšminēto lūgumu neuzskata par iespējamu apmierināt, lūdzu izskatīt lietu pēc būtības un pilnībā atcelt Zemgales apgabaltiesas 2011.gada 28.februāra spriedumu. Tāpat pilnībā uzturu visus savus lūgumus un pretprasības, ko esmu paudis savā 10.12.2011. adresētajā iesniegumā Zemgales apgabaltiesai.
3. Sakarā ar to, ka esmu pašnodarbināta persona ar ļoti minimāliem ienākumiem, un esmu spiests rakstīt apelācijas sūdzību tikai tādēļ, ka iepriekšējās instances tiesa pretlikumīgi izskatīja lietu bez manas klātbūtnes, lūdzu mani pilnībā atbrīvot no jebkādas tiesas nodevas iemaksas.
Tā kā man ir pamatotas šaubas par tiesneses A.Misiunas un viņas padoto darba biedru godīgumu un neangažētību, es iesniedzu šo sūdzību nevis CPL 414.p.3.d., bet gan 414.p.4.d. noteiktajā kārtībā. Lūdzu Augstāko Tiesu visus trūkstošos lietas materiālus pieprasīt no Zemgales apgabaltiesas.
Pielikumā: 1) apelācijas sūdzības noraksts uz ___ lpp.;
2) Zemgales apgabaltiesas 28.02.2012. sprieduma kopija uz ___ lpp.
17.03.2012. A.Gedroics
18. Mar 2012 @ 10:20
|
| » Pirra uzvara |
|---|
Pārdomas pēc PIRRA UZVARAS referendumā
Kā zināms, tad nacbolu iniciētais referendums ir beidzies ar tā ierosinātāju sakāvi. Pretēji manām prognozēm, ka PAR krievu valodu kā otru valsts valodu varētu nobalsot 4 līdz 5 simti tūkstošu šā nosaukuma necienīgu LR pilsoņu, gala rezultātā šādu neliešu izrādījās pat mazāk par 300 tūkstošiem. Neaizmirsīsim pie šīs kretīniskās idejas pretiniekiem pieskaitīt arī tos ļaudis, kuri referendumā nepiedalījās ne jau slinkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka nevēlējās izrādīt lieku godu atklātiem mūsu tautas ienaidniekiem – okupantiem – un pašmāju kangarīšiem-tautas nodevējiem, kas kā uz burvju mājienu pēkšņi uz vienu nedēļu bija kļuvuši tik patriotiski un nacionāli, lai jau uzreiz nākamajā dienā pēc referenduma ar skubu mestos laizīt papēžus okupantiem, ko šie dara jau vairāk kā 20 viltus neatkarības gadus. Īpaši Latgalē tādu cilvēku bija visvairāk, kuri saprata, ka balsot PRET nozīmē ne tikai nostāties opozīcijā Lindermana bandai, bet vienlaikus arī izteikt atbalstu P...dambrovska kliķei un viņu piekoptajai prettautiskajai politikai kā nacionālajā, tā saimnieciskajā jomā. Tādēļ mūsu novadā bija vismazākā aktivitāte šai referendumā, un neslēpšu, ka arī pats aktīvi aicināju visus sev pazīstamos cilvēkus šo pasākumu ignorēt, skaidrojot, ka tieši tādejādi ir iespējams iesist visstiprāko pliķi tā organizētājiem! Tomēr, pirms sākam priecāties par it kā labvēlīgo notikumu norisi mūsu valstī, iesaku pavērot un padomāt, kādā virzienā attīstās mūsu varturu politika nacionālajā jomā pēc mūsu nosacītās uzvaras.
Nav iespējams nemanīt, ka ir sākusies sevišķi intensīva pielīšana okupantiem no visu Saeimā pārstāvēto frakciju – sākot ar latviešiem atklāti naidīgo „SC” (no kuras neko citu arī nevarēja gaidīt) un beidzot ar viltusnacionālo, pseidopatriotisko „VL-TB/LNNK” - puses. Vispār, rodas tāda sajūta, ka nabaga krievvalodīgajiem nu ir šausmīgi nodarīts pāri, un steidzīgi jāmeklē pēc iespējas vairāk saldu konfekšu, ar ko tad likt viņiem aizmirst par smago, nepelnīto pērienu, ko viņi ir saņēmuši referenduma naktī. Tā vietā, lai beidzot nāktu pie prāta un apzinātos, ka Latvijā ir simtiem tūkstošu pamatnācijai atklāti naidīgu cilvēku, kurus nav iespējams pārtaisīt un no kuriem ir iespējams vienīgi atbrīvoties, atņemot viņiem LR pilsonību un izraidot viņus no valsts (sākt vajadzētu tieši ar tiem nepilniem 180 000 podpisantu referenduma ierosināšanai, kuru identitāte tagad visiem ir labi zināma, un nav absolūti nekādas nozīmes viņu tautībai un pilsonības iegūšanas veidam), veicot likumīgu, starptautiskajiem līgumiem atbilstošu Latvijas dekolonizāciju, notiek kārtējā piekāpšanās šo neliešu priekšā, vadoties pēc principa: „Bandīt, ko man vajag izdarīt, lai tu uz mani nedusmotos un sāktu ar mani draudzēties?”. Un bandīts arī smīnīgi paskaidro: „Dod man krievu valodai oficiālo (pēc būtības – to pašu valsts) statusu tajās vietās, kur mēs esam vairākumā, pasludini moskaļu Rožģestvo par oficiālu valsts svētku dienu, uzspied ar varu paņemt jūsu piļsoņibu mūsu bērniem – dzeguzēniem, kuri citādi paši kaut kā brīvprātīgi negrib par jūsējiem reģistrēties, māci mums savu „suņu” valodu par saviem līdzekļiem, jo mūsu prātiņš ir bijis par īsu, lai pa 20 gadiem, kopš to it kā vajag zināt, to iemācītos, likvidē visas valodas inspekcijas, par jūsu „ēzeļu” mēles neprasmi jūs varat ļaunākajā gadījumā varbūt mūs mutiski palamāt, bet nekādā gadījumā – sodīt..., nu ja vismaz šito izpildīsi, tad varbūt es tevi kādu laiku vairs nesitīšu!”. Apmēram šāda satura petīciju ir parakstījuši un nosūtījuši mūsu valsts parlamentam vairāku t.s. krievvalodīgo pašvaldību vadītāji. Normālā valstī ļautiņi, kas būtu atļāvušies izvirzīt šādas nekaunīgas, pret pamatnāciju vērstas prasības, tiktu nekavējoties atstādināti no ieņemamajiem amatiem, un viņu vietā līdz nākamajām vēlēšanām tiktu iecelti valdības norīkoti vietvalži, kā tas, starp citu, bija jau noticis 1991.gadā, uzreiz pēc augusta puča izgāšanās. Mūsu varturi turpretī ar labvēlīgu smaidu uzņem sev veltītos spļāvienus sejā un atbild: „Jā, izskatīsim, apdomāsim jūsu priekšlikumus, šo to ieviesīsim uzreiz, uz šo to varbūt nāksies vēl drusku pagaidīt!...” Pats dzirdēju, kā „patriots” R.Dzintars izteicās, ka nepilsoņu bērniem varētu gan dot automātisku pilsonību, tikai vajadzētu jau no bērnu dārza vecuma viņus mācīt kopā ar latviešu bērniem (acīmredzot sava paša bērniem viņš okupantu atvašu klātbūtni ikdienā uzskata par ļoti pareizu un vēlamu), savukārt, pareizticīgo Ziemsvētkiem pietiktu ar oficiālu „atzīmējamās dienas” statusu, līdzīgi kā šobrīd 8.martam, bet kā brīvdienu to nevajag ieviest tikai tāpēc, ka tādejādi tikšot grauta Latvijas ekonomika... Ko tur vēl runāt par citām partijelēm, kas pat necenšas tēlot sevi par nacionālām! Tā kā vismaz pāris okupantu prasības tiks izpildītas jau drīzumā! Kur nu vēl smadzeņu skalošana no bēdīgi slavenā Sorosa fonda dažāda veida „ekspertu” puses, kuri visgudri pamāca, ka okupantus nedrīkstot saukt par okupantiem (tāpat, kā arī, viņuprāt, žīdus par žīdiem, nēģerus par nēģeriem utt.), tad viņi latviešus varbūt vairs nesaukšot par fašistiem (mani personīgi gan šāds apzīmējums neaizvaino, lai gan pelnījis to saņemt arī nejūtos, jo neuzturu nekādus sakarus ar varbūt vēl joprojām esošajiem Musolīni piekritējiem Itālijā). Oficiālajos saziņas līdzekļos, kā zināms, tiek atspoguļots vienīgi okupantu un kosmopolītu viedoklis, patrioti tiek ignorēti un vispār, šķiet, netiek uzskatīti nemaz par cilvēkiem.
Ko šinī situācijā darīt Latviešiem, kas negrib pieļaut, ka panākums referendumā pārvēršas nožēlojamā Pirra uzvarā (kas, kā uzskata mūsdienu vēsturnieki, tās guvējam faktiski kļuva par sakāvi), un okupantu un kangaru patvaļa Latvijā turpina triumfēt? Vienīgā atbilde ir – turpināt intensīvu cīņu, nevis reizi gadā, bet katru dienu, pieprasot no varturiem izbeigt pazemoties okupantu priekšā un sākt beidzot Latvijas dekolonizāciju! Un it sevišķi tas būtu jādara šā gada 16.martā, dodoties gājienā ar lozungiem, kuros tiek prasīta Latviska Latviešu valsts mūsu Tēvzemē! Cik noprotams, zemiskie gļēvuļi no „VL”, drebot par savu vietu valdībā, kārtējo reizi no aktīvas piedalīšanās šās dienas pasākumos izvairīsies, kas mani personīgi tikai iepriecē, jo man būtu pretīgi soļot ar viņiem vienā ierindā! Nepadosimies, cīnīsimies, ne no kā nebaidīsimies! Un paturēsim prātā, ka mūsu ienaidnieki ciena tikai rupju spēku, bet jebkura mūsu piekāpšanās viņu priekšā izraisa ne jau toleranci, bet izsmieklu viņos, radot pārliecību, ka esam vāji un bailīgi, tāpēc ejam attiecībā uz viņiem kompromisa (faktiski – nodevības) ceļus! Vienreiz šī idiotiskā rīcība ir jāizbeidz!
Mūsu tautas liktenis ir mūsu pašu drosmīgo vai gļēvo vīru un sievu rokās!
PAR LATVIEŠU LATVIJAS NĀKOTNI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
26.02.2012. Aivars Gedroics
26. Feb 2012 @ 17:52
|
| » Bezdarbs |
|---|
KĀ VALSTS „PALĪDZ” BEZDARBNIEKIEM
Laikraksta „DDD” 2011.gada pēdējā un 2012.gada pirmajā numurā bija publicēta intervija ar Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) vadītāju Baibu Paševicu. Tajā minētā persona ir daudz ko noklusējusi, daudz ko izskaistinājusi, šur tur arī melojusi, tāpēc uzskatu par nepieciešamu pastāstīt tautai patiesību (ja kāds to vēl nezin) par to, kāda ir situācija ar bezdarbu Latvijā un kāds „atbalsts” no valsts un konkrēti no NVA tiek sniegts bez darba esošiem cilvēkiem. Neslēpšu, ka arī pats esmu apmēram 2 gadus kopumā skaitījies bezdarbnieks de iure un krietni ilgāku laiku vēl arī de facto, principā arī tagad tāds būdams, lai gan esmu reģistrējies kā pašnodarbināta persona.
Tātad, pirmkārt, izgaisināsim mītu par it kā milzīgajiem un ilgstošajiem pabalstiem, ko bezdarbnieki mūsu valstī saņemot. Saskaņā ar likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” normām, kas stājas spēkā 2012.gada 1.janvārī, 9.pantu,
bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums atkarībā no bezdarbnieka apdrošināšanas stāža ir šāds:
1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot) - četri mēneši;
2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot) - seši mēneši;
3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) - deviņi mēneši.
Savukārt, bezdarbnieka pabalsta saņemšanas lielumu nosaka šādi:
1) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no viena gada līdz deviņiem gadiem (ieskaitot):
a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,
b) pēdējos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;
2) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz 19 gadiem (ieskaitot):
a) pirmos divus mēnešus - pilnā apmērā,
b) nākamos divus mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,
c) pēdējos divus mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta;
3) bezdarbniekam ar apdrošināšanas stāžu no 20 gadiem (ieskaitot) un šā panta otrajā daļā noteiktajiem bezdarbniekiem:
a) pirmos trīs mēnešus - pilnā apmērā,
b) nākamos trīs mēnešus - 75 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta,
c) pēdējos trīs mēnešus - 50 procentu apmērā no piešķirtā bezdarbnieka pabalsta.
Pilnībā ar minēto likumu, tai skaitā ar to, kādā veidā aprēķina bezdarbnieka pabalsta lielumu, var iepazīties internetvietnē: http://www.likumi.lv/doc.php?id=14595.
Kā redzat, tad šie pabalsti ir vienkārši nožēlojami un smieklīgi, tos labākā gadījumā var saukt par īslaicīgām ubaga dāvanām, tāpēc ir jābūt vai nu ārkārtīgi stulbam vai ārkārtīgi nekaunīgam, lai apgalvotu, ka esot daudz tādu ļaužu, kas tīšuprāt nevēloties strādāt, lai saņemtu pabalstus un zili zaļi dzīvotu uz to rēķina. Savukārt, intervijā pieminētais GMI (garantētā iztikas minimums pabalsts) tiek maksāts tad, kad ienākuma līmenis uz katru ģimenes pieaugušo locekli nepārsniedz 40 Ls, bet uz bērnu – 45 Ls (ziņu avots http://nekrize.lv/vai-var-sanemt-gmi/). Saprotams, ka izdzīvot no šādiem pabalstiem nevar, ar tiem nepietiek pat dzīvokļu komunālo izmaksu segšanai. Nav brīnums, ka arvien vairāk ļaužu pievēršas dažādiem nelegāliem uzņēmējdarbības veidiem (kontrabandas ievešana un tirgošana u.tml.), jo citādāk nespēj sev nopelnīt iztiku.
Par dažādiem kursiem, ko organizē NVA, varu šo to pastāstīt no savas personīgās pieredzes. 2001.gadā, zaudējot darbu Grīvas cietumā un reģistrējoties kā bezdarbnieks, vairākkārt pieteicos uz dažādiem oficiāli izsludinātajiem kvalifikācijas celšanas kursiem, bet par atbildi vai nu uzreiz saņēmu atteikumu, pamatojoties uz to, ka es it kā esot jau pietiekami kvalificēts tāpēc vien, ka man ir augstākā izglītība; vai nu tomēr mani pierakstīja potenciālo apmācāmo sarakstā, bet vēlāk izbrāķēja, pamatojoties uz to, ka es it kā neesot izturējis atlases testus, vienlaikus neinformējot, pēc kādiem kritērijiem šī atlase notiek (kā es nopratu – visticamāk, arī te darbojās blatu sistēma). Mana sūdzēšanās par šiem faktiem NVA vadībai, kuru tolaik pārstāvēja persona vārdā Ineta Tāre, noveda pie tā, ka mani obligātā kārtā nosūtīja uz t.s. Darba meklētāju klubu (DMK), kur, pēc B.Paševicas domām, bezdarbniekiem tik nepieciešamos „psiholoģiskā atbalsta” kursus vadīja kāds Daugavpilī populārs žīds Mihails Pupiņš. Zinot, cik jocīgi (maigi izsakoties) savā būtībā ir šīs profesijas pārstāvji, jau iepriekš paredzēju, ka šo kursu apmeklēšana būs tukša laika nosišana, tomēr nolēmu aiziet vismaz paskatīties, kas tur īsti notiek. Manis piedzīvotais pārspēja vispesimistiskākās prognozes – apmēram pusi nodarbības kursu vadītājs slavēja sevi un savus audzēkņus, kas esot guvuši „grandiozus panākumus dzīvē” pēc viņa vadīto kursu iziešanas. Otrajā nodarbības daļā šis tips izprašņāja katru kursu dalībnieku, par ko viņš agrāk ir strādājis un par ko tagad gribētu strādāt (it kā mūsdienās cilvēkam būtu iespēja izvēlēties!), tad sāka mācīt, kā pareizi vajagot sveicināties, kā sarunāties – vārdu sakot, izturējās kā pret maziem bērniem vai arī, lietojot mūsdienu „politkorekto” terminoloģiju, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Uz atvadām tika uzdots arī „mājasdarbs” – uzrakstīt dzejoli no trim pantiem, kurā pirmajā būtu aprakstīts, cik slikti konkrētais indivīds jūtas bez darba, otrajā – kā viņš cītīgi meklēšot darbu un trešajā – cik laimīgs būšot, kad to atradīšot, kā arī iedeva paša sastādītu brošūru, kura bija pilna ar tāda paša veida un vēl idiotiskāka satura uzdevumiem. Tā kā M.Pupiņš toreiz uz īsu brīdi bija mana tēva darba kolēģis, es ar lielām mokām apspiedu vēlmi piecelties kājās un publiski pateikt visu, ko domāju par šī kunga personību un viņa vadītajiem kursiem. Kaut kā izturējis līdz nodarbības beigām, es devos prom no NVA ēkas un vairs tajā neatgriezos, jo mans bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks jau tolaik bija beidzies, bet nekādu stipendiju par jebkura normāla cilvēka cieņu pazemojošajiem DMK kursiem valsts nemaksāja. M.Pupiņa izveidoto brošūru gan joprojām glabāju kā spilgtu „palīdzības sniegšanas bezdarbniekam” piemēru, kurš savā idiotismā pārspēj jebkuru mākslīgi izfantazētu satīru.
Otrreiz oficiāli piereģistrējies kā bezdarbnieks biju 2007.gadā, pēc tam, kad pasūtījumu trūkuma dēļ biju zaudējis darbu firmā „Eliteks”. Šoreiz mani, paldies Dievam, uz DMK kursiem nesūtīja (iespējams, ka tie nepopularitātes dēļ bija jau likvidēti), taču nekāda cita veida palīdzību arī nesniedza, izņemot likumā noteikto bezdarbnieka pabalsta izmaksu. Šoreiz apmeklēt NVA izbeidzu tāpēc, ka atradu darbu Daugavpils policijā, ko gan pēc trim mēnešiem atkal zaudēju. No jauna reģistrēties NVA neredzēju jēgu, jo zināju, ka ne materiālu, ne cita veida atbalstu no šās iestādes nesaņemšu.
Ko vēl dara NVA? Pastāv arī tāds pakalpojums, kā norīkojuma izrakstīšana pie konkrēta darba devēja. Reāli gan tai nav nekādas nozīmes, jo šim norīkojumam ir tikai ieteikuma raksturs, un potenciālais darba devējs var mierīgi atteikties pieņemt darbā cilvēku ar šādu papīrīti, formāli gan norādot iemeslu, kāpēc viņš konkrētajam cilvēkam atsaka, ko izdomāt, protams, nav grūti (piemēram, „neprot franču valodu”...utt.). Esmu dzirdējis, ka 1990.-to gadu sākumā šādu cilvēku pieņemšana darbā bijusi obligāta, bet vēlāk likumdošana mainīta, jo nedrīkstot taču kropļot brīvo tirgu un ierobežot darba devēja tiesības izvēlēties sev personālu.
Visa augstākminēta rezultātā nav brīnums, ka vairums bezdarbnieku vispār nevēlas reģistrēt savu statusu NVA, jo nekā cita kā bezjēdzīgu naudas, laika (lauku rajonos līdz tuvākajai NVA filiālei nereti jābrauc vairākus desmitus kilometru) tērēšanu un nervu bendēšanu tādejādi iegūt nevar. Tā kā, ja oficiālais bezdarba līmenis Latvijā skaitās 10-12%, tad reālais ir vismaz 30-40%, bet Latgalē, kā pirms pāris gadiem TV intervijā bija izteicies Saeimas deputātu kandidāts no „VL-TB/LNNK” P.Tabūns – tuvu pie 80%. Var tikai pabrīnīties, kā šie nelaimīgie cilvēciņi spēj vilkt dzīvību un vēl savus bērnus pabarot!
Ko valstij vajadzētu steidzīgi darīt šajā situācijā? Pirmkārt, nevis B.Paševicas stilā liekulīgi aicināt ļaudis uzsākt privāto biznesu (kur ņemt sākuma kapitālu? Ieķīlāt bankā pēdējo dzīvesvietu un tad, firmai bankrotējot, pazaudēt arī to un iet dzīvot uz mežu?), bet gan sākt beidzot nodarboties ar darba vietu radīšanu (līdz šim gan tā ir darījusi pilnīgi pretējo – jau no I.Go(l)dmaņa laikiem nepārtraukti grāvusi jau esošās darba vietas). Ka tas principā ir sekmīgi iespējams, to apliecina kaut vai bijušā Saeimas deputāta un „LC” biedra Ulža Oša pirms pusotra gada teiktais intervijā „NRA”, kas, cita starpā, izraisīja briesmīgu neapmierinātību šī paša cilvēka agrākajos kolēģos liberāļos-sorosiešos: „...Hitlera Vācija trīsdesmitajos gados veica bezprecedenta ekonomisko izrāvienu divos gados, no pilnīga haosa ar milzīgu bezdarbnieku armiju pārvēršoties par ekonomiski plaukstošu valsti ar pilnībā likvidētu bezdarbu...”. Tātad, vajadzīga vienīgi politiskā griba un godīgs valsts vadītājs, nekas vairāk. Protams, pilnīgi visus momentā ar darbu apgādāt nebūs iespējams, taču tas nav arī vajadzīgs! Ar darbu pirmkārt jāapgādā Latvijas pilsoņi un it sevišķi latvieši. Nevis jāmāca latviešu valodu tiem, kas to neprot, bet jādod darbs tiem, kuri to jau prot, vislabāk – tiem, kam tā ir dzimtā. Jāuzliek par pienākumu gan valsts, gan privātām iestādēm obligāti par katru esošo vakanci ziņot NVA, kura tad no savu klientu vidus izvēlēsies kandidātu, kuru darba devējam būs jāpieņem obligāti bez jebkādiem „pārbaudes termiņiem”. Ja šis cilvēks strādās negodprātīgi, nebūs taču problēmu viņu atlaist kā darba devēja uzticību zaudējušu un vietā pieņemt nākamo kandidatūru, ko piedāvā NVA. Ja atlaistais cilvēks nebūs ar to apmierināts, lai vēršas tiesā. Taču patlaban to nemaz nav jēgas darīt, jo, saskaņā ar Darba likuma 47.pantu, trīs mēnešu ilgajā pārbaudes laikā darba devējam ir iespēja atlaist darbinieku, nepaskaidrojot iemeslu (!!! – A.G.). Šis likuma pants faktiski ir radīts tādēļ, lai biezais varētu it kā uz apmācību laiku pieņemt cilvēku, maksāt viņam viszemāko iespējamo algu, tad atlaist un pieņemt atkal nākamo, to pēc trim mēnešiem arī atlaist, un tā turpināt līdz bezgalībai. Uzskatu, ka 13.nodaļa „Pārbaude, pieņemot darbā”, būtu nekavējoties svītrojama no Latvijas Darba likuma. Cik man zināms, ne pirmās Latvijas brīvvalsts, ne arī PSRS laikos tādas likuma normas nebija. Tāpat arī stingri jānosaka, ka NVA norīkojums uz esošo vakanci jāpiešķir rindas kārtībā – kas agrāk reģistrējies, agrāk arī dabū darbu. Tas pilnībā izslēgtu korupciju šajā sfērā. Tikai tādā gadījumā, ja NVA nebūtu neviena cilvēka, kura kvalifikācija atbilstu piedāvātajai vakancei, darba devējs drīkstētu pieņemt cilvēku „no malas”. Par šīs likuma normas pārkāpšanu daba devējam jāparedz pamatīgi naudas sodi, kas faktiski iedzītu viņu bankrotā. Tas ir vienīgais veids, kā izslēgt blatu sistēmu, kas šobrīd ir faktiski pilnībā pārņēmusi darba tirgu. Realitāte gan diemžēl ir tāda, ka mūsu tā saucamie „tautas kalpi” nemaz nevēlas risināt bezdarba problēmas mūsu valstī. Viņiem pašiem ir nodrošināts labi apmaksāts darbs, iespēju robežās viņi iekārto tajā arī savus radus, draugus un paziņas, bet par tautu kopumā viņiem nospļauties. Vai Raivis Dzintars, piemēram, ir kādreiz uztraucies par milzīgo bezdarba līmeni valstī? Ja nu vienīgi tajā kontekstā, ka pamaz sveštautiešu vēl ir apguvuši latviešu valodu, kas viņiem traucē konkurēt darba tirgū un atņemt latviešiem pēdējās vēl viņiem esošās darba vietas. Nekad neesmu dzirdējis no viņa pārstāvētās partijas pat solījumus (kur nu vēl – redzējis reālus darbus!) nodrošināt Latviešus Latvijā ar darbu un maizi! Par pārējās Saeimas frakcijām vispār nerunāsim... Tātad, Latvieti, kamēr tu nepanāksi, lai Latvijā pie varas būtu tādi pat nesavtīgi Patrioti, kādi savulaik bija Vācijā, darbu Tev šeit neredzēt! Un, lai tā notiktu, mums visiem nav jāstāv malā, bet gan aktīvi jācīnās!
LATVIJU LATVIEŠIEM !!! LATVIEŠIEM LATVIJĀ DARBU UN MAIZI !!! CĪŅAI SVEIKS !!!
05.02.2012. Aivars Gedroics
5. Feb 2012 @ 22:04
|
| » Nacbolu referendums |
|---|
MANA POZĪCIJA NACBOLU REFERENDUMA SAKARĀ
Nupat CVK ir pasludinājusi 18.februāri par dienu, kad jānotiek nacbolu ierosinātajam un Latvijai un Latviešiem naidīgo 4.maija Latvijas pilsoņu ar saviem parakstiem atbalstītajam referendumam par to, vai krievu valodai Latvijā jāpiešķir valsts valodas statuss. Par to, kādā veidā mēs nonācām līdz šādai nožēlojamai situācijai savā valstī, esmu jau rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Šis raksts top, lai atbildētu uz jautājumu – kā rīkoties referenduma dienā?
Kopš 1992.gada decembra, kad es kļuvu pilngadīgs un ieguvu balsošanas tiesības, esmu piedzīvojis vairākus referendumus par dažādām tēmām. Gandrīz visos tajos esmu piedalījies un paudis savu nostāju, vienīgais manis ignorētais bija Veročkas iniciētais referendums par „drošības likumu grozījumiem”, kas pēc būtības bija tika absurds un nenozīmīgs, ka neuzskatīju par vajadzīgu tērēt tam savas pūles un laiku. Ne vienmēr mana pozīcija sakrita ar citu nacionālpatriotu viedokli. Tā, piemēram, 2003.gadā A.Garda un LNF aicināja boikotēt referendumu par iestāšanos ES; es, savukārt, aicināju tajā piedalīties un balsot „PRET”, jo biju pareizi izvērtējis, ka stulbo eirofanu skaits būs pietiekami liels, lai nodrošinātu minimālo nepieciešamo kvorumu, un ar nepiedalīšanos mēs nespēsim referendumu izjaukt, bet, balsojot „PRET”, varēsim nedaudz pabojāt mūsu tautas ienaidniekiem Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas prieku.
Šoreiz, 2012.gada 18.februārī, būs otrais gadījums, kad es izvēlēšos ignorēt referendumu un aicināšu to darīt arī citus Latvju Patriotus. Tūlīt arī paskaidrošu savas rīcības motīvus. Kā zināms, LR Satversmes 79.pants nosaka – lai grozījumi Satversmē stātos spēkā, „PAR” tiem jānobalso (un nevis vienkārši jāpiedalās balošanā) vismaz pusei Latvijas balsstiesīgo vēlētāju; pēc varturu aplēsēm, tie ir nepilni 780 000 cilvēku. Vai tik daudz Latviešu tautas ienaidnieku ir mūsu pilsoņu vidū? Es tomēr uzdrošināšos uzskatīt un apgalvot, ka nē! Iedzīvotāju vidū to varbūt ir pat vēl vairāk, bet ne pilsoņu. Paldies Dievam, ne visi okupanti bija pietiekami nadzīgi, lai aizietu uz Naturalizācijas pārvaldi paņemt pilsonību; citiem atkal tā ir, bet viņi ir par slinku, lai piedalītos balsošanās un referendumos. Tātad, par 99,9% droši var apgalvot, ka referendums izgāzīsies tajā formulētās idejas atbalstītāju nepietiekamā skaita dēļ LR pilsoņu vidū. Līdz ar to, lai panāktu šīs Latviešiem izteikti naidīgās idejas nerealizēšanu dzīvē, pilnīgi pietiek ar nebalsošanu „PAR”, nav obligāti jāiet balsot „PRET”, lai gan pēdējā darbība kaitējumu, protams, nenodarīs (pie nosacījuma, ka balsis tiks godīgi un pareizi saskaitītas).
Kāpēc es iesaku labāk neiet uz referendumu, nekā balsot „PRET”? Pirmkārt jau, lai bezjēdzīgi netērētu laiku, īpaši tas attiecas uz lauku rajonos dzīvojošiem ļaudīm. Ir taču daudz svarīgākas un interesantākas lietas, ar ko nodarboties brīvdienā, nekā braukt uz, iespējams, vairāku kilometru attālumā esošu vēlēšanu iecirkni un tur tad varbūt vēl rindā stāvēt. Pat ja kāds cilvēks kā alternatīvu izvēlēsies pasnaust uz dīvāna, tas, manuprāt, būs lietderīgāk, nekā bez vajadzības klumpačot uz balsošanu, kuras rezultātus jau iepriekš diezgan droši varam prognozēt, neatkarīgi no tajā piedalījušos ļaužu izrādītās aktivitātes. Otrkārt, neizrādīsim nepelnītu cieņu un uzmanību diviem sevišķi naidīgiem okupantiem – Osipovam un Lindermanam, kuriem nemaz nav juridisku tiesību atrasties mūsu valstī, ne tikai te vēl kaut kādus referendumus organizēt! Lai arī mēs nebalsosim tā, kā šie cilvēkveidīgie mēsli grib, tomēr ar savu piedalīšanos referendumā būsim netiešā veidā atzinuši viņu atrašanās Latvijā un politiskās darbības leģitimitāti. Protams, ja piedalīšanās balsošanā būtu vienīgais līdzeklis, kā viņu naidīgo darbību apturēt, tad tas obligāti būtu jādara, taču šoreiz to pašu vēl labāk var panākt tieši ar nepiedalīšanos. Treškārt, neizrādīsim nepelnītu cieņu arī pie varas esošajiem mūsu tautas slepkavām, proti, P...dambrovska kliķei, kuri sekmīgi turpina savu priekšgājēju iesākto genocīdu pret mūsu tautu. Vai jūs domājat, Latvieši, ka viņi tik aktīvi aicina mūs nākt uz referendumu tāpēc, ka tiešām ir nobažījušies par Latviešu valodas likteni Latvijā? Nekā tamlīdzīga! Viņi grib, lai tauta tādā veidā izsaka atbalstu viņiem un viņu vairāk kā 20 gadu garumā piekoptajai pretlatviskajai politikai. (Līdzīgi, kā tas notika 1991.gada janvārī, kad tauta, dodoties uz barikādēm sargāt Latviju, netiešā veidā izteica atbalstu žīdam Go(l)dmani(a)m, kurš vēlāk praktiski pilnībā sagrāva Latvijas tautsaimniecību un legalizēja PSRS okupācijas sekas Latvijā.) Ja jau pēc 1991.gada neizdevušās augusta puča būtu uzsākts kurss uz Latvijas dekolonizāciju, nevis absurdo un jebkuram normālam cilvēkam saprotami bezjēdzīgo „integrāciju” (īstajā vārdā saucamo par genocīdu pret Latviešiem), šobrīd tādu problēmu ar parakstu vākšanu par otru valsts valodu un automātisku pilsonības piešķiršanu okupantiem vispār nebūtu. Atcerēsimies, ka Lindermanu, kurš godprātīgi bija jau pats sevi dekolonizējis (aizvācies no Latvijas uz Maskavu), vārda tiešā nozīmē zem Latvijas drošības iestāžu automātu stobriem piespiedu kārtā atveda atpakaļ! Un tagad liekulīgi sūkstās par draudiem, ko mums rada viņa personība! Nu kā te lai kārtējo reizi nemin līdzību par trako, kurš atrod adatu, dur sevi un kliedz: „Palīdziet dakter, man ļoti sāp!”. Turklāt, pat šis priekšā stāvošais referendums neliek viņiem pārvērtēt savu rīcību, atzīt pieļautās kļūdas un vismaz vārdos solīt turpmāk darīt citādi. Nē, neviena Saeimas frakcija (ieskaitot viltusnacionālo „VL-TB/LNNK”) pat neieminas, ka varbūt tomēr vajadzētu mest pie malas integrāciju un sākt dekolonizāciju. Toties tas gan neliedz viņiem liekulīgi bļaut: „Palīgā, tautieši, mūsu valsts un valoda ir apdraudēta!”. Tikai vienlaicīgi viņi „aizmirst” pateikt, ka tieši viņiem pašiem arī ir „jāpateicas” par šo faktu. Un tad rodas jautājums – vai mums tiešām tagad būtu jāiet viņiem palīgā! Nē, lai paši strebj to putru, ko ir savārījuši!
Ceturtkārt, arī psiholoģiski mierīgāk būs referenduma dienas vakarā, ja uzzināsim, ka referendums nav noticis, jo tajā piedalījušies, teiksim, 500 000 balsotāju, un nav vairs nekādas nozīmes, cik no tiem balsoja „PAR” un cik „PRET”, nekā, ja mums paziņos – balsošanā piedalījās 900 000 vēlētāju, referendums ir noticis. Un tad mēs visu nakti negulēsim, pārdzīvosim – un ja nu tie visi ir mūsu tautas ienaidnieki, kas kā viens ir balsojuši „PAR”? Kaut arī ļoti niecīga, teorētiski tāda iespēja taču pastāv! Un labi ja uz rīta pusi uzzināsim, ka nē – 500 000 ir balsojuši „PAR”, bet 400 000 – „PRET”. Kam mums tas vajadzīgs? Vai tad tiešām mūsu dzīve jau tāpat nav pārdzīvojumu un ikdienas stresa pilna?
Vēl gan paliek tāds aspekts, kādu iespaidu referenduma rezultāti atstās uz ārvalstīm un vai nedos iemeslu politiskām spekulācijām. Varturi apgalvo – ja referenduma rezultāts būs, piemēram, tāds, kādu es augstāk minēju, tad ļaunie spēki varēs demagoģiski plātīties: re, mēs tomēr uzvarējām, „PAR” nobalsoja vairāk nekā „PRET”. Te nu jāsaka – man personīgi ir dziļi un pilnīgi pie vienas vietas, ko un kā šie radījumi runās. Ja ir vēlēšanās, jebkuru balsošanas rezultātu var demagoģiski interpretēt sev par labu. Vidējā un vecākā paaudze vēl atceras, ka 1991.gada 3.marta aptaujas rezultātus žīds interfrontists Dīman(i)s arī centās pasniegt sev par labu, jo, sasummējot „PRET” balsojušo un aptaujā nepiedalījušos cilvēku skaitu, viņam iznāca, ka vairums Latvijas iedzīvotāju it kā neatbalstot neatkarības ideju (faktiski toreiz bija pilnīgi pretēja situācija pašreizējai – Patrioti balsoja „PAR”, bet mūsu pretinieki vai nu negāja balsot, vai balsoja „PRET”). Būsim taču nelokāmi un drosmīgi un nelīdzināsimies nožēlojamajam radījumam J.Jurkānam, kurš, šķiet, bija pirmais, kurš izdomāja nožēlojamo saukli: „Eiropa mūs nesapratīs!”, ko vēlāk savā dziesmā sekmīgi parodēja grupa „Labvēlīgais tips”. Lai nesaprot tie, kas negrib saprast vai kuriem tiešām pamaz smadzeņu galvā, kas mums gar viņiem daļas! Atcerēsimies, ka visiem patīk un visus spēj apmierināt tikai žigolo un prostitūtas!
Mani gan vairāk uztrauc, kā mūsu varturi interpretēs referenduma rezultātus, ja tas noslēgsies tā, kā viņiem to gribētos – referendums būs noticis un vairums nobalsojuši „PRET”. Tādā gadījumā viņi varēs demagoģiski teikt: re, viss ir kārtībā, mēs, latvieši, tak varam neitralizēt tos naidīgos pilsoņus nelatviešus, ja gribam. Un tas nozīmē, ka pilsonības piešķiršanas politika nav jāpārskata, absurdā „integrācija” nav jāizbeidz un dekolonizācija nav jāuzsāk! Visa tā rezultātā augstāk minētās noziedzīgi nelietīgās darbības turpināsies, līdz vēl pēc 5-10 gadiem jau vairs nebūs problēmu atrast 50% + 1 balsi Latvijai naidīgu pilsoņu (kuru skaits turpinās pieaugt) vidū, lai pieņemtu tādus likumus, kādus vajag šiem lindermaņiem, osipoviem un pārējai okupantu varzai! Par to padomāsim, dārgie tautieši! Lai panāktu radikālu pašreizējās varturu politikas maiņu, ir tikai viens ceļš – referenduma ignorance! Uz to es aicinu visus, kam dārga Latvija un Latviešu tauta!
PAR LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
04.01.2012. Aivars Gedroics
4. Jan 2012 @ 19:08
|
| » Slāvlatvija |
|---|
VAI SLĀVLATVIJA IESPĒJAMA BEZ KRIEVU VALODAS?
Patlaban nevienu reizi vien dzird sūkstāmies bērnu, kas sasnieguši pilngadību un nu grib atrast darbu un sākt pastāvīgu dzīvi, vecāku gaudas: „Šausmas, manu dēlu (meitu), nekur neņem darbā, jo viņš(a) slikti prot (nemaz neprot) krievu valodu! Kas to varēja domāt, ka 20 gadus pēc neatkarības iegūšanas tā būs...”. Ja šādi runā tiešām patriotiski noskaņoti cilvēki, kas augstākminētajos 20 gados enerģiski cīnījušies par dekolonizāciju un Latvisku Latviju, tad viņu nostāju vēl var saprast – varbūt nedaudz panaivi, taču ideālistiski noskaņoti viņi 1990.-to gadu sākumā neieteica saviem bērniem mācīties skolā kā svešvalodu krievu valodu, jo cerēja, ka krievvalodīgo ļaužu skaits mūsu zemē līdz brīdim, kad viņu bērni beigs skolu, būs krietni samazinājies, līdz ar to, vajadzība pēc brīvas krievu valodas prasmes darba tirgū nebūs izteikti pieprasīta. Diemžēl reālā situācija ir tāda, ka īsteni krietnu, nelokāmu Patriotu (kā, piemēram, laikraksta „DDD” galvenā redaktore Līga Muzikante) skaits ir mērāms desmitos, nu varbūt, ļoti optimistiski vērtējot, pāris simtos latviešu, pārējie ir vai nu vienaldzīgie, vai R.Dzintaram līdzīgi puskoka lecēji, vai arī atklāti savas tautas nacionālo interešu nodevēji. Līdz ar to, varētu domāt, ka krieviski neprotošu jauniešu skaits arī būs relatīvi neliels, taču tā tas nav – šobrīd teju katrs otrais vidusskolas absolvents neprot pat brīvi runāt, kur nu vēl rakstīt krieviski. Pašreizējā Latvijas darba tirgū tādi teju nekur nav vajadzīgi, un šiem nabaga cilvēkiem nekas cits neatliek kā doties darba meklējumos uz varen plašo eirosaimi, kur tad viņi nu var demonstrēt skolā labāk vai sliktāk apgūtās angļu, vācu, franču, spāņu, zviedru vai vēl kādas ES valodas prasmi. Un te nu jāteic, ka viņu vecāku žēlabas sāk izklausīties visai dīvaini.
Tā vien gribas šādiem ļaudīm uzprasīt – par ko Jūs balsojāt 5., 6., 7.,8. Saeimas vēlēšanās? Par tiem spēkiem, kas solīja veikt Latvijas dekolonizāciju, atbrīvot mūsu zemi no okupācijas laika ieklīdeņiem, vai par tiem, kas solīja civilajiem un militārajiem okupantiem sadāvināt pilsonību un integrēt šos paklīdeņus mūsu tautas vidū? Neatceraties vairs? Jums tas toreiz nelikās svarīgi? Varbūt jums tieši otrādi – bija žēl šo „nabaga nelaimīgo krievvalodīgo”, un jūs pat pārdzīvojāt, ka viņiem, nedod Dievs, nāksies atgriezties mātuškas klēpī? Vai jūs piedalījāties kādā piketā, demonstrācijā (atceraties, pirms gadiem 20 tādu bija gana daudz!), kas prasīja atjaunot 18.Novembra Latviju tās vēsturiskajās robežās, ar likumīgo Latvijas pilsoņu un viņu pēcnācēju iedzīvotāju sastāvu? Nedarījāt vis to? Nu, protams, jums toreiz galvenais bija saraust piķi, lai apmainītu savu nožēlojamo žigulīti pret audiku vai mersi, vai ne? Un vispār, jūs toreiz teicāt – kāda vaina tiem krieviņiem, sadzīvojām ar viņiem 50 gadus un vēl tikpat sadzīvosim mierā un draudzībā, vai ne tā? Jūs uzskatījāt, ka latviešiem ir dabiski piekāpties svešo ieklīdeņu priekšā, citādi, nedod Dievs, sāksies vēl vardarbīgas etniskas sadursmes. Jūs mierinājāt savus kaimiņus – okupantus, ka „Deklarācija par Latvijas okupāciju” ir pieņemta tikai skata pēc, bet sekas tā neradīs, un viņiem nekur projām nebūs jābrauc? Tā taču viss bija, vai ne? Nu, tātad jūs apzināti izvēlējāties dzīvi slātlatvijā, latviskā pēc formas un krieviskā pēc satura! Un tad jājautā – kāpēc tad jūs nelikāt saviem bērniem skolā mācīties krievu valodu, kāpēc šad tad neparunājāt krieviski arī savā ģimenē? Ja jau jūs labprātīgi izvēlējāties dzīvot slāviskā krievu guberņā, kas tikai sauksies Latvija, tad kāpēc jūs šādai dzīvei atbilstoši negatavojāt arī savus bērnus? Vai tiešām jūsu stulbais prātiņš nesaprata, ka šādā, jūsu pašu izvēlētā puslatviska, puskrieviska etniska sastāva valstī jūsu bērniem bez pilnīgi brīvas (vēlams pat bez akcenta) krievu valodas prasmes nekādas nākotnes nebūs?
Ir taču saprotami, ka, dodoties uz ziemeļ- vai dienvidpolu, cilvēki iegādājas siltas drēbes – vateņus, cimdus, ausaini, jo zina, ka tur būs auksti; savukārt, dodoties uz ekvatoru, parūpējas par moskītu tīklu, apdegumu krēmu, sapotē sevi pret tur sastopamajām tropu slimībām. Strādājot celtniecībā, ļaudis uzvelk speciālu apģērbu, uzliek galvā ķiveri; veicot darbus elektrolīniju remontā, uzvelk kājās gumijas zābakus vai galošas, rokās – gumijas cimdus, respektīvi, gatavojas saņemt strāvas triecienu. Tā varētu turpināt minēt teju bezgalīgu piemēru virkni... Vārdu sakot, normāls, saprātīgs cilvēks, izdarot kādu apzinātu izvēli, jau laikus novērtē tās sekas un iespēju robežās nodrošinās, lai tās viņu nepārsteigtu nesagatavotas. Tāpat tas ir ne tikai sadzīvē, bet arī politikā.
Tie ļautiņi, kas tagad sev par lielu izbrīnu atklāj, ka mūsdienu Latvijā latvietim ir jāprot krievu valoda, man atgādina antiņu, kas zāģē zaru, uz kura pats sēž, un tad brīnās, ka pēkšņi attopas guļot uz zemes, vai arī trakomājas iemītnieku, kurš dur pats sevi ar adatu un vienlaikus bļauj: „Dakter, dakter, palīdziet, man tā sāp!”. Vai tiešām mūsu tautiņa jau būtu savā attīstības pakāpē degradējusies līdz augstāk minēto radījumu līmenim? Diemžēl vairuma ļaužu neviltotais izbrīns par valodu situāciju mūsu zemē liek secināt, ka tālu no patiesības šis apgalvojums nav. Jel nāciet tak pie prāta, dārgie tautieši, un saprotiet beidzot – tik ilgi, kamēr Latvijā uz 55 latviešiem būs sastopami vismaz 45 krievvalodīgie, mūsu zeme būs divkopienu un divvalodu valsts, un tāda tā arī paliks. Nekur pasaulē vēl pamatnācija nav spējusi „uzsūkt sevī” tikpat lielu daudzumu sveštautiešu kā pašu tautas ļaužu, it īpaši, ja blakus atrodas milzīga, naidīga kaimiņvalsts, kas nepārtraukti uzkurina savus tautiešus nepakļauties „nekaunīgajiem aborigēniem”. Otrādi gan bieži vien ir noticis – ienācēji asimilējuši un iznīdējuši pamattautu. Domāju, katram normālam latvietim būtu jāsaprot – pašreizējā situācijā tā dēvētā „integrācija” un „vienotas nācijas izveide” var notikt tikai kā mūsu izšķīšana krieviskajā vidē, nekad otrādi! Atcerēsimies arī mūsu iztapīgo garu, kontaktos ar nelatviešiem domājot: „Vai viņš mani sapratīs? Vai viņam būs ērti ar mani sarunāties?”, nevis: „Kā man pašam būtu ērtāk un komfortablāk dzīvot un runāt savā Tēvzemē?”. Līdz ar to, mums ir tikai divas iespējas – veikt Latvijas dekolonizāciju, vai gatavoties dzīvei Slāvlatvijā, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie Latviešu tautas izzušanas un pārkrievošanās, varbūt daļēji arī pārangliskošanās. Un, tā kā mēs redzam, ka vairums letiņu ir vai nu pārāk gļēvi, lai cīnītos par dekolonizāciju, vai arī uzskata to pat par nevajadzīgu un kaitīgu parādību, tad atliek vien secināt – latviešu bērniem būs vien jāmācās krievu valoda, ja viņi grib dzīvot un strādāt Latvijā. Ir drausmīgi to apzināties, taču jāatzīst, ka taisnība vien būs mūsu tautas ienaidniekam žīdam Lindermanam, kurš TV pārraidē latviešu meitenei, kura sūdzējās, ka viņu nekur neņemot darbā tādēļ, ka viņa nemākot krievu valodu, ciniski atbildēja: „Nu tad iemācies vien, meitenīt, krieviski, citādi nekad nekur darbu arī nedabūsi!”. Protams, pati meitene pie tā nav vainīga, taču viņas vecāki, kuri diez vai cīnījās par Latvijas dekolonizāciju, bet laikam idiotu naivumā cerēja, ka Latviju Latvisku padarīs no kosmosa atlidojušie marsieši, tāpēc nelika viņai mācīties krieviski, gan ir pilnā mērā vainīgi.
Tagad viltusnacionālā apvienība „VL-TB/LNNK” liekulīgi sludina, ka šādai situācijai drīz tikšot darīts gals, jo Saeima pēc viņu iniciatīvas pieņemšot grozījumus Darba likumā, kas liegšot nepamatoti prasīt svešvalodu zināšanas teju ikkatras profesijas pārstāvim. Patiesībā, ja šāds likums arī tiks pieņemts, tas neko pēc būtības neatrisinās. Darba devējs vienkārši ierakstīs sludinājumā: „Krievu valodas zināšanas tiek uzskatītas par priekšrocību” (agrākā apgalvojuma „ir obligātas” vietā) un tik un tā paņems darbā to cilvēku, kas šo valodu prot – visticamāk, ka tas būs latviešu valodu puslīdz ciešami apguvis krievvalodīgais. Un latvietis varēs doties uz Lielbritāniju, Īriju vai Vāciju, kur krievu valodu prast viņam tik tiešām neviens neprasīs. Jau patlaban teju visos dažādu gan valsts, gan privātu firmu informācijas dienestos mums atbild tīri ciešami latviski runājoši cilvēki, kuru valodā tomēr sajūtams krievu akcents. Tie ir jaunie, integrētie Latvijas skolu absolventi, kas nāk no krievvalodīgām ģimenēm. Un darbs ir iedots viņiem, nevis latviešiem ne tikai tāpēc, ka darba devējs sveštautietis parasti priekšroku dot savējam (ko diemžēl ne vienmēr dara latvietis), bet galvenokārt tāpēc, ka viņi prot gan latviešu, gan krievu valodu, bet latvietis – tikai latviešu un vēl kādu ES valodu, kas Latvijā nav īpaši vajadzīga, atšķirībā no krievu valodas, kuras nozīme kopš PSRS laikiem tikpat kā nav mazinājusies. Lai arī oficiāli mums skaitās tikai viena valsts valoda – latviešu, un visticamāk, ka tā tas arī paliks pēc nacbolu organizētā referenduma, tomēr faktiski krievu valoda mums pilda vismaz otrās, bet Daugavpilī un ļoti iespējams, ka arī Rīgā – pirmās valodas funkcijas. Un tā tas arī būs, kamēr nenotiks Latvijas dekolonizācija un radikāli nemainīsies mūsu valsts iedzīvotāju sastāvs, lai gan arī pēc tam gluži bez krievu valodas iztikt mēs nevarēsim, jo Krievija mūsu kaimiņš bija, ir un paliks, kas savu ietekmi uz mūsu dzīvi neizbēgami atstās. Ar to mums diemžēl, patīk vai ne, ir jārēķinās, ja gribam dzīvot un strādāt Latvijā.
PAR LATVISKU LATVIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
14.12.2011. Aivars Gedroics
14. Dec 2011 @ 22:06
|
| » Mana cīņa ar nekaunīgo sūda veceni |
|---|
ZEMGALES APGABALTIESAI
Akadēmijas ielā 9, Jelgavā LV 3001
AIVARA GEDROICA (081274-10215),
pasta adrese: a.k.32, Daugavpils, LV 5401,
paskaidrojums
2010.gada 1.februārī pēc I.O.Pasteres iniciatīvas pie zvērinātās notāres I.Dzenes starp I.O.Pasteri un mani tika noslēgts Uztura līgums, saskaņā ar kuru Pastere nodod manā īpašumā viņai piederošo nekustamo īpašumu pret uztura došanu ne mazāk kā 20 Ls apmērā vienā (nevis vienu, kā kļūdaini norādīts tiesas atsūtītajā materiālā) mēnesī. Līguma slēgšanas brīdī starp mani un I.O.Pasteri tika panākta arī mutiska vienošanās, ka, ņemot vērā to, ka viņa ir pensionāre, kurai ir regulārs ienākuma avots (pensija 146 Ls apmērā), savukārt, es esmu bezdarbnieks, kurš pārtiek no gadījuma darbiem un kuram nav pastāvīgu ienākumu un iztikas avota, es viņai maksāšu augstāk minētos 20 Ls un tālruņa rēķinus SIA „Lattelecom”, bet komunālos maksājumus, zāles, apģērbu un pārtiku minētā persona gādās sev pati, jo viņas veselības stāvoklis un pensijas apmērs to ļauj. Šīs savas saistības es arī godīgi pildīju līdz 2011.gada 1.septembrim, kad pārstāju apmaksāt minētās personas tālruņa rēķinus, jo konstatēju, ka I.O.Pastere tālruni izmanto mani nomelnojošu izdomājumu izplatīšanai publiskajā telpā.
Uzskatu, ka arī patlaban I.O.Pasteres mantiskais un veselības stāvoklis pilnībā ļauj viņai pašai par sevi parūpēties un nodrošināt sevi ar pārtiku un medicīnisko aprūpi. Esmu personīgi ticies ar minēto personu 2011.gada 14.maijā un pārliecinājies, ka viņa pilnībā spēj par sevi parūpēties, ir apgādāta ar ēdienu un apģērbu, viņa neizteica arī sūdzības par to, ka nevar nopirkt sev vajadzīgos medikamentus. Uz doto brīdi viņas šķūnī atradās arī pietiekams daudzums malkas. Viņa gan izteica vēlmes iegūt papildus līdzekļus tiltiņa kosmētiskajam remontam, sūdzējās, ka nespēj atļauties pietiekami bieži maksāt cilvēkiem par zālāja pļaušanu. Es atbildēju, ka mani kā saimnieku apmierina arī nesalabots tiltiņš un nenopļauts zālājs. Tikšanās laikā viņa cita starpā arī ieminējās, ka esot lūgusi kaut kādām trešajām personām ievietot saziņas līdzekļos sludinājumus par minētā man piederošā nekustamā īpašuma pārdošanu, uz ko es atbildēju, ka pārdošu savu īpašumu tam, kam es gribēšu, tad, kad es gribēšu, un par tādu cenu, kādu es pats gribēšu. Šim manam apgalvojumam viņa toreiz piekrita un nekādas pretenzijas man neizteica.
Drīz vien pēc minētās vizītes I.O.Pastere sāka man regulāri zvanīt un lūgt mani pārdot man piederošo īpašumu par, manā uztverē, niecīgu summu viņas izvēlētām personām. Viņa apgalvoja, ka nevarot tur dzīvot, ka kaimiņi viņu izsekojot, noklausoties viņas tālruņa sarunas, ka es sadarbojoties ar „čekistiem”, kuri esot ievietojuši mājā novērošanas kameras. Viņa apgalvoja, ka baidoties iziet ārā uz veikalu vai braukt uz Jelgavu pie ārsta, jo pa ceļam viņu varot noslepkavot. Es atbildēju, ka tās ir slimīgas iedomas un ka netaisos pārdot sev piederošo īpašumu pēc viņas pieprasījuma. Cita starpā daru zināmu tiesai, ka sākotnēji savu īpašumu I.O.Pastere bija man novēlējusi testamentā, bet vēlāk pierunāja mani noslēgt ar viņu Uzturlīgumu, jo apgalvoja, ka ļaunie kaimiņi viņai pastāvīgi draudot un izdarot psiholoģisku spiedienu ar mērķi panākt Pasteres īpašuma pārdošanu viņiem. Ļoti daudz slikta viņa man regulāri stāstīja par prasības pieteikumā minēto savu bijušo vīru Aļģirdu Petreiķi, apgalvoja, ka viņš viņai esot savulaik uzsūtījis bandītus, kas viņu aplaupījuši un piekāvuši, piegādājot saindētu pārtiku, kuru viņa pati neēdot, bet izbarojot suņiem, kuri šo pārtiku vai nu arī neēdot, vai pēc tās ēšanas ilgi un mokoši slimojot. Minēto personu A.Petreiķi viņa ir arī izdeklarējusi no savas dzīves vietas Lietuvas ielā 57, kā arī atsaukusi viņam izsniegto ģenerālpilnvaru rīkoties ar savu īpašumu.
Tālruņa sarunās I.O.Pastere man regulāri stāstīja, ka barojot sākotnēji trīs, bet vēlāk divus sev piederošus suņus ar cilvēku barību, pērkot tiem sardeles, malto gaļu...u.c. dārgus pārtikas produktus, lai gan situācijā, kad cilvēkam ir maza pensija, prātīgāk būtu neproduktīvus dzīvniekus vispār savā īpašumā neturēt. Viņa arī apgalvoja, ka regulāri aizdodot kaimiņiem-dzērājiem naudu, kas to gandrīz nekad neatdodot atpakaļ. I.O.Pasterei bija arī pilni skapji ar dažādiem apģērba piederumiem, ko viņa, kā pati stāstīja, par velti izdalot kaimiņiem un paziņām, jo pati tik un tā vairs ilgi nedzīvošot, un viņai šīs mantas nebūšot vajadzīgas. Šī paša iemesla dēļ viņa acīmredzot nav arī laikus iegādājusies sev apkurei malku. Bez tam, minētā persona lielā skaitā pasūta sev daudz un dažādus preses izdevumus, kā arī ilustrētos žurnālus, kas, protams, prasa pamatīgus finansiālos līdzekļus. Viņa arī apgalvo, ka regulāri zvanot uz ziedojumu tālruņiem dažādās labdarības akcijās, jo nevarot nepalīdzēt grūtdieņiem, pie pēdējiem sevi acīmredzot nepieskaitot. Tas viss rada iespaidu, ka viņa ir ļoti izšķērdīgs cilvēks, kurš negrib un neprot ekonomēt naudu. Cita starpā viņa mēdza man arī regulāri stāstīt, kādas naudas summas esot tērējusi PSRS laikā un pirmajos Latvijas neatkarības gados, ka braukājusi savulaik ar lepnāku „Volgu”, nekā LKP CK funkcionāri. Acīmredzot tikpat komfortablu dzīves līmeni viņa gribētu uz mana rēķina nodrošināt sev arī patlaban.
Pēc gadījuma, kad 2011.gada 19.augustā I.O.Pastere izplatīja man neslavu ceļošus izdomājumus Latvijas Radio 1 ēterā, morālu apsvērumu dēļ esmu pārtraucis uzturēt ar šo personu jebkādus sakarus, viņas sūtītās vēstules esmu rakstveidā lūdzis „Daugavpils pastu” sūtīt viņai atpakaļ, nepaziņojot man par to pienākšanu. Līdz ar to, nekādus dokumentus, kas apliecinātu pašreizējo I.O.Pasteres veselības stāvokli un viņai it kā nepieciešamo kopšanu, neesmu saņēmis. Bez tam, uzskatu, ka šī persona veiksmīgi simulē, krietni pārspīlējot savu slimību raksturu un smagumu, lai piespiestu mani labprātīgi atteikties no Uztura līguma vai arī par lētu naudu pārdot man piederošo īpašumu viņai vēlamām personām. Nezinu, vai Zemgales apgabaltiesas notāre I.Dzene ir man sūtījusi notariālu paziņojumu, jo neesmu to saņēmis, pieļauju, ka to varēja nozaudēt „Latvijas pasts”, ja sūtījums nebija ierakstīts.
Vēlos atzīmēt arī, ka nesaprotu, kāpēc prasības pieteikumu pret sevi esmu saņēmis no Zemgales apgabaltiesas, ja, saskaņā ar Civilprocesa likuma 26.pantu, prasību pret fizisku personu ceļ tiesā pēc tās dzīvesvietas, kura man atrodas Daugavpilī, nevis Jelgavā, jo sev piederošajā īpašumā Lietuvas ielā 57 es neesmu deklarējies.
Pamatojoties uz augstāk minēto,
lūdzu tiesu:
1. Noraidīt visas I.O.Pasteres pret mani izvirzītās prasības, ko es pilnībā neatzīstu.
2. Atstāt manā rīcībā visus man piederošos īpašumus Jelgavas novadā, Elejas pagastā.
3. Uzlikt par pienākumu I.O.Pasterei man rakstveidā atvainoties, kā arī veikt to pašu mutiski ar Latvijas Radio starpniecību.
4. Piedzīt no I.O.Pasteres visus ar šo tiesāšanos saistītos izdevumus gan manā, gan valsts labā.
5. Veikt neatkarīgu kompleksu I.O.Pasteres fiziskās un garīgās veselības ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai viņa ir spējīga par sevi rūpēties un atbildēt par savu rīcību uz ekspertīzes veikšanas brīdi.
Pielikumā: 1) mana iesnieguma Jelgavas policijai kopija uz 1 lpp.,
2) Jelgavas prokuratūras atbildes kopija uz 1 lpp.,
3) pilnvaras atsaukums uz 1 lpp.
10.12.2011. Aivars Gedroics
10. Dec 2011 @ 21:50
|
|
|